Kaija
Šorīt mums vēl ir otrā medicīniskā labvēlīgā laika prognoze. Līdz mirklim, kad spārnotais sapīsies šūpuļtīklā un skums. Pagaidām vēl viens un ar nošņurkušu degunu. Varbūt zem putekļainas palodzes, varbūt tuvējā cipresē un knābās savu spalvu. Bet kaut kas tā manāmi mulsinās. Tev vai kaijai? Varbūt abiem? Iespējams pavīdēs līdzjūtība. Drīzāk paskatīsies vienā acī dziļāk un ieraudzīs lāsumus. Zilus. Plaukstošus. Gaišus. Tā mēs pieķeramies un paliekam. Soli pa solim, bikli, bet neatlaidīgi. Būs arī siltāki laiki bez šīs apļu vilkšanas ar pirkstiem kafijas biezumos. Lietus ir miris. Aizgājis pa piena ceļu un mazliet tālāk. Nesmaidi.
Rietumvējš
Jā. Bet es sēžu šorīt pie loga un skatos debesīs. Uz koka grīdas ir nomestas zaļās kedas. Izmētātie konfekšu papīrīši sasaucas ar debesu toni ārpusē. Un debesis.. tās ir tik īsti zilas. Varētu pieskarties, glāstīt. Varbūt pat pacelties starp kaijām. Vējš, kas vakar mežos lakstojās ap priežu galotnēm, tagad stāv aiz loga un raugās manī. It kā aicinādams.. lidot un sapiņķerēties elektrības vados, pikoties ar mākoņa pūkām un mētāt akmeņus Daugavas malā. Varbūt paslēpties baznīcas tornī un izplūkt zelta gailim kādu lieku spalvu no astes. Viņš jau tāpat tās neredz. Apakšā tantuks spēlē flautu. Tas dzidri velk pa vienai notij, kuras atsperīgi pārlec no viena bruģa akmentiņa uz otru, līdz iesperas ar pilnu jaudu suvenīru veikaliņā. Un aizrauj dejā līdzi aizkarus. Uz veikala sienas puisītis ar zaļo krītiņu zīmē lielus riņķus ar oranžām rūtiņām iekšā. Brokastīs puisītis ēda zemeņu uzpūteni dzidri zilā bļodiņā. Kas zina? Varbūt tieši tāpēc šodien debesis tik laimīgas.. Iespējams caur logu ieraudzīja to pazudušo daļiņu, ko aizpildīja ar mākoņiem un putniem. Mans kaķis arī reiz pazaudēju savu rudo asti, kas vēlāk atradās medus burkā, kas bija svaigi nākusi no veikala. Pie tam astei bija piesprausta melleņu kamene, kura zumēja par saulespuķēm un salmiem, un visu dzelteno. Par citroniem un tauriņiem. Jā, varēja pat just garšu. Uz paša mēles galiņa, tikko jaušamu, bet neapšaubāmu. Rietumu vējš pasmējās par saulespuķi un iesēja tai matos divas sarkanas lentas, aizvēdot luncināties ap neaizmirstulīti. Jo tai acis bija zilākas, līdzīgākas debesīm. Bezdelīga vien atskatījās vīstošajā saulespuķē, kad aizlaidās rietumu vējam stāstīt par kādu apmaldījušos flautas noti. Es noraušos no palodzes. Aiz novītušās saulespuķes mētājās tikai zili konfekšu papīrīši, visi savērti vienā rindiņā. Tikai tas puisītis.. tas puisītis.
Nakts
Šonakt mēness nedzied, tas tikai krīt pret Daugavu un bruģa šķirbām. tā vēsie plankumi ir tumšāki par tiltu. šādi nu es palieku bez piena ceļa un zvaigznēm, smaids arī palika aiz mākoņa. tagad visi takši nokavēti - nāksies iet ar kājām. oļi, kas ielazēti pret mēness uz mēnesi, dzird manu pogaino klikatu atsitienus. manas šaubas un jautājumus. vai tad tiem nesāp, ka mūždien kāpj pāri un virsū? ka nejautā vai nesmeļas pāri, lauza?
rakstaini violetās zeķubikses man tipina līdzās uz Daugavmalas. jā, mans kuģis aizlidoja pretī jūrasputniem un horizontam. tāpēc tagad esmu palikusi divatā putās ar savu tumšo pusi un nenoturēto plaisu.
iedod savus zaļos īkšķīšus, savādāk skumst.
Kailie leopardi un elektrības vadi
Šodien kailie leopardi un elektrības vadi aizauļoja man garām tuksnesī, tikai smilšainās pēdas aizskardami. Sprādziens rodas no krāsām un pieskārieniem. Kur ir mani krītiņi? Zīmēt uz tumši salijuša pagalma ir vieglāk un skaistāk. Tad nevar zināt, kurā grambā aizvijusies pēdējā krīta dzīvības dzīsliņa. Iznāc ar mani šovakar Daugavmalā pie akmeņiem un uzzīmē to saulrietu, kas paliks tevī ilgāk nekā es. Un ja tev tā nejauši iekritīs krītiņš renstelē pie pēdējās zeltainās toņkārtas, tad nemeklē to. Tā doma atnāks pie tevis naktī un sauks laukā mēnesnīcai skanot meklēt zem betona plāksnēm, Daugavas atspīdumā un tajā renstelē, no kuras spīd zeltaina gaisma. Aiz tās vienas spoguļa plaisas pavīd samtaina susura ķepiņa un dzijas kamola gals. Tajā otrā pusē ir ar manām zilajām melleņu krellēm apkrāvušies ērmi. Sīkās kājiņas žiperīgi mēģina ar rudens lapām aizspiest spoguļa plaisas, tikai manu ēnu un to izoderēto mēnessgaismu ievilina iekšā. Tos abus viņi saķer un kā nogurdinošas prieka važas uzliek zilās melleņu krelles, bet kājas nomezglo ar zaļo dziju. Un daļa manas ēnas skries līdzi ķipariem un mēnessgaismai, taisīdama savu - ēnu - teātri un smaidīdama ar kontūru. Kāds viņai palīdzēs pāriet ielu, acu jau tai nav un spieķīti rokās tā nespēj paņemt. Vienmēr jābūt kādam ķiparam, kas viņu šeit ievilka iekšā. Šajā pasaulē viņa ir akla.
<C>Made by kreks.
Šorīt mums vēl ir otrā medicīniskā labvēlīgā laika prognoze. Līdz mirklim, kad spārnotais sapīsies šūpuļtīklā un skums. Pagaidām vēl viens un ar nošņurkušu degunu. Varbūt zem putekļainas palodzes, varbūt tuvējā cipresē un knābās savu spalvu. Bet kaut kas tā manāmi mulsinās. Tev vai kaijai? Varbūt abiem? Iespējams pavīdēs līdzjūtība. Drīzāk paskatīsies vienā acī dziļāk un ieraudzīs lāsumus. Zilus. Plaukstošus. Gaišus. Tā mēs pieķeramies un paliekam. Soli pa solim, bikli, bet neatlaidīgi. Būs arī siltāki laiki bez šīs apļu vilkšanas ar pirkstiem kafijas biezumos. Lietus ir miris. Aizgājis pa piena ceļu un mazliet tālāk. Nesmaidi.
Rietumvējš
Jā. Bet es sēžu šorīt pie loga un skatos debesīs. Uz koka grīdas ir nomestas zaļās kedas. Izmētātie konfekšu papīrīši sasaucas ar debesu toni ārpusē. Un debesis.. tās ir tik īsti zilas. Varētu pieskarties, glāstīt. Varbūt pat pacelties starp kaijām. Vējš, kas vakar mežos lakstojās ap priežu galotnēm, tagad stāv aiz loga un raugās manī. It kā aicinādams.. lidot un sapiņķerēties elektrības vados, pikoties ar mākoņa pūkām un mētāt akmeņus Daugavas malā. Varbūt paslēpties baznīcas tornī un izplūkt zelta gailim kādu lieku spalvu no astes. Viņš jau tāpat tās neredz. Apakšā tantuks spēlē flautu. Tas dzidri velk pa vienai notij, kuras atsperīgi pārlec no viena bruģa akmentiņa uz otru, līdz iesperas ar pilnu jaudu suvenīru veikaliņā. Un aizrauj dejā līdzi aizkarus. Uz veikala sienas puisītis ar zaļo krītiņu zīmē lielus riņķus ar oranžām rūtiņām iekšā. Brokastīs puisītis ēda zemeņu uzpūteni dzidri zilā bļodiņā. Kas zina? Varbūt tieši tāpēc šodien debesis tik laimīgas.. Iespējams caur logu ieraudzīja to pazudušo daļiņu, ko aizpildīja ar mākoņiem un putniem. Mans kaķis arī reiz pazaudēju savu rudo asti, kas vēlāk atradās medus burkā, kas bija svaigi nākusi no veikala. Pie tam astei bija piesprausta melleņu kamene, kura zumēja par saulespuķēm un salmiem, un visu dzelteno. Par citroniem un tauriņiem. Jā, varēja pat just garšu. Uz paša mēles galiņa, tikko jaušamu, bet neapšaubāmu. Rietumu vējš pasmējās par saulespuķi un iesēja tai matos divas sarkanas lentas, aizvēdot luncināties ap neaizmirstulīti. Jo tai acis bija zilākas, līdzīgākas debesīm. Bezdelīga vien atskatījās vīstošajā saulespuķē, kad aizlaidās rietumu vējam stāstīt par kādu apmaldījušos flautas noti. Es noraušos no palodzes. Aiz novītušās saulespuķes mētājās tikai zili konfekšu papīrīši, visi savērti vienā rindiņā. Tikai tas puisītis.. tas puisītis.
Nakts
Šonakt mēness nedzied, tas tikai krīt pret Daugavu un bruģa šķirbām. tā vēsie plankumi ir tumšāki par tiltu. šādi nu es palieku bez piena ceļa un zvaigznēm, smaids arī palika aiz mākoņa. tagad visi takši nokavēti - nāksies iet ar kājām. oļi, kas ielazēti pret mēness uz mēnesi, dzird manu pogaino klikatu atsitienus. manas šaubas un jautājumus. vai tad tiem nesāp, ka mūždien kāpj pāri un virsū? ka nejautā vai nesmeļas pāri, lauza?
rakstaini violetās zeķubikses man tipina līdzās uz Daugavmalas. jā, mans kuģis aizlidoja pretī jūrasputniem un horizontam. tāpēc tagad esmu palikusi divatā putās ar savu tumšo pusi un nenoturēto plaisu.
iedod savus zaļos īkšķīšus, savādāk skumst.
Kailie leopardi un elektrības vadi
Šodien kailie leopardi un elektrības vadi aizauļoja man garām tuksnesī, tikai smilšainās pēdas aizskardami. Sprādziens rodas no krāsām un pieskārieniem. Kur ir mani krītiņi? Zīmēt uz tumši salijuša pagalma ir vieglāk un skaistāk. Tad nevar zināt, kurā grambā aizvijusies pēdējā krīta dzīvības dzīsliņa. Iznāc ar mani šovakar Daugavmalā pie akmeņiem un uzzīmē to saulrietu, kas paliks tevī ilgāk nekā es. Un ja tev tā nejauši iekritīs krītiņš renstelē pie pēdējās zeltainās toņkārtas, tad nemeklē to. Tā doma atnāks pie tevis naktī un sauks laukā mēnesnīcai skanot meklēt zem betona plāksnēm, Daugavas atspīdumā un tajā renstelē, no kuras spīd zeltaina gaisma. Aiz tās vienas spoguļa plaisas pavīd samtaina susura ķepiņa un dzijas kamola gals. Tajā otrā pusē ir ar manām zilajām melleņu krellēm apkrāvušies ērmi. Sīkās kājiņas žiperīgi mēģina ar rudens lapām aizspiest spoguļa plaisas, tikai manu ēnu un to izoderēto mēnessgaismu ievilina iekšā. Tos abus viņi saķer un kā nogurdinošas prieka važas uzliek zilās melleņu krelles, bet kājas nomezglo ar zaļo dziju. Un daļa manas ēnas skries līdzi ķipariem un mēnessgaismai, taisīdama savu - ēnu - teātri un smaidīdama ar kontūru. Kāds viņai palīdzēs pāriet ielu, acu jau tai nav un spieķīti rokās tā nespēj paņemt. Vienmēr jābūt kādam ķiparam, kas viņu šeit ievilka iekšā. Šajā pasaulē viņa ir akla.
<C>Made by kreks.
