Šķiet, nevar atrast tādu cilvēku, kurš nezinātu, kas ir tekila. Un tomēr, nav daudz to cilvēku, kuri ir pagaršojuši īstu tekilu. Meksikā tekila ir ne tikai dzēriens, bet pati tautas un kultūras vēsture, tās pagātne, tagadne un nākotne. Jau 9000 gadu garumā tiek kultivēta agave – tekilas „māte”, taču pats dzēriens parādījās daudz vēlāk – pirms apmēram 400 gadiem, pēc konkistadoru iebrukuma. Tekila, kā neviens cits dzēriens, apvīta ar leģendām un mītiem. Pastāv mīts, ka tekila tiek pagatavota no kaktusa. Tā tas nav. Tekilu pagatavo, pārtvaicējot sulu, kuru iegūst no zilās agaves serdes (Agave Tequilana Weber). Zilā agave – daudzgadīgs augs, kas pieder pie liliju dzimtas. Lai arī agave ārēji līdzinās kaktusam, tā nav kaktuss. Meksikā aug 136 agaves veidi, taču tekilu izgatavo tikai no viena – no zilas agaves. Daži citi agaves veidi tiek izmantoti, lai pagatavotu dažādus meksikāņu tradicionālos dzērienus – piemēram, pulki un meskalu. Savukārt, kaktusus izmanto kulinārijā un augļu dzērienu radīšanā.
Tekila un meskals
Meskals – mazpazīstams dzēriens mūsu platuma grādos. Kas tad kopīgs tekilai un meskalam? Formāli, tekila ir viens no meskala veidiem, taču meskals nav tekila. Tekilu iegūst tikai no viena veida agaves – zilas agaves, savukārt meskalu ražo no 5 dažādiem agaves veidiem. Tekila tiek destilēta divas reizes. Meskalu parasti pārtvaicē vienu reizi. Meskalu ražo galvenokārt Oahakas provincē (Oaxaca), kas atrodas pie Klusā okeāna, bet vislabākā tekila nāk no ziemeļrietumu štata Halisko (Jalisco). Parastais tekilas stiprums ir 38-40%. Meskals ir nedaudz stiprāks. Un visbeidzot: tekila tiek eksportēta uz vairākām pasaules valstīm, bet atrast meskalu ārpus Meksikas robežām ir gandrīz neiespējami.
Kur tad tārps?
ebēdājieties, ja nopērkot īstu tekilu, jūs neieraudzīsiet pudelē kāroto tārpu. Droši vien, jūs kaut kur dzirdējāt, ka pudelē jābūt tārpam. Taču īstajā meksikāņu tekilā tārps nemēdz būt. Daži ražotāji ieliek tārpu pudelē galvenokārt tādēļ, lai radītu iespaidu uz ārzemniekiem un paaugstinātu pārdošanas apjomus. Bet tas ir tikai mārketinga triks, un nebūt nav meksikāņu tradīcija.
Tārpiņš „Gusano” – agaves plantācijās dzīvojoša taureņa kāpurs – mēdz būt dažādu veidu meskala pudelēs. Tādai meskala pudelei parasti pieliek klāt maisiņu ar īpašu „tārpa sāli” – samalti pulverī kaltēts tārps „gusano”, sāls un čilī. Maisiņš tiek piesiets pie pudeles ar šņorīti.
Lai ievērotu meskala dzeršanas tradīciju, tārpiņš ir jāapēd. Nebaidieties – gusano bija speciāli meskalam audzēts, izvārīts un noturēts spirtā. Tikai pretēji mītiem tārpam nepiemīt nedz maģiskas, nedz arī psihotropas īpašības; tas nav kā afrodīzijs vai atslēga zemapziņai, kā daži domā. Tas ir tikai proteīns ar alkoholu, taču šādā kombinācijā vērtīgs.
Zelta vai sudraba?
Cik tekilas veidu ražo? Domājat, ka atbilde ir jau zināma? Latvijas veikali piedāvā divu veidu tekilu – t.s. „Zelta” un „Sudraba”.
Arī vārds „agave” uz etiķetēm nav atrodams. Patiesībā ražo 4 tekilas veidus – Blanco, Joven, Reposado un Anejo. Tie ir oficiāli, Meksikas valdības apstiprināti šī dzēriena veidi.
Tekila Blanco, jeb «Sudraba» (Silver, Plata) tekila – caurspīdīgs bezkrāsains dzēriena veids. To ielej pudelēs uzreiz pēc destilācijas, bez jebkādas iztures.
Tekila Joven, jeb «Zelta» (Gold, Oro) – tā ir iekrāsota un ar pievienotām aromātiskām piedevām tekila Blanco.
Tekila Reposado („Atpūtusies”) un Anejo („Veca”) – tā ir īsta, izturēta ozola mucās tekila, kas atšķiras ar iztures termiņu. Reposado piepildās ar ozola aromātiem no 2 mēnešiem līdz gadam, bet Anejo – no gada līdz pat 10 gadiem. Uzskata, ka savas labākās īpašības tekila demonstrē 4-5 gadu vecumā.
pulke
Tekilas vēsture sākas VIII gadsimtā, kad indiāņu tolteku cilts sāka izmantot agavi, lai pagatavotu pulke. Tā ir ierūgusi agaves sula, staipīgs un nedaudz putojošs dzēriens baltā krāsā, kura stiprums 4-6 grādi. Pulke spēlēja svarīgu lomu indiāņu dzīvē. Pulkes „māti”– agavi – acteki identificēja kā dievieti Maijauel (Mayauel), kurai bija 400 krūtis un 400 bērnu, no kuriem galvenais bija Ometočtli (Ometotchtli) – pulkes dievs.
Formāli dzert pulki ir atļauts tikai reizi 4 gados, Uguns Dieva svētkos. Pārējā laikā pulkes dzeršana bija privilēģija, kuru baudīja gados veci cilvēki un slimnieki. Vēlāk, pēc valsts kolonizācijas, šie noteikumi tika aizmirsti un XIX gs. sākumā pulkērijas, kas dāsni papildināja valsts kasi ar nodokļiem, bija sastopamas teju uz katra soļa.
Spāņu konkistadori atveda uz jauni pasauli eiropiešu spirta pārtvaicēšanas tehnoloģijas.
Pirmoreiz meskals – saldas agaves sulas pārtvaicēšanas rezultāts – tika radīts 1521. gadā, taču par tekilas „tēvu” uzskata donu Pedro Sančesu de Tagliju, marķīzu Altamīru (Don Pedro Sanches de Tagle, Marquis de Altamira), kurš 1600. gadā dibināja pirmo tekilas fabriku, kura atradās hasiendā Cuisillos. Tekilas popularitāte strauji auga un jau 1608. gadā vietējie varas vīri ieviesa speciālu nodokli šī dzēriena tirdzniecībai. XVIII gadsimtā tekila kļuva par svarīgu eksporta produktu, kura ražošanu kontrolēja pats Spānijas karalis. Par pirmo tekilas ražotāju, kurš 1795. gadā ieguva oficiālo tekilas ražošanas licenci, kļuva Hose Marija Kuervo (Jose Maria Cuervo) – «Jose Cuervo» zīmols joprojām dzīvs un pelnīti uzskatāms par vecāko tekilas ražotāju.
19. gadsimtā, iekarojot amerikāņu atzinumu, tekilas ražotāji sāka eksportu uz Eiropu. Neilgi pirms tam notika tekilas atdalīšana no meskala – tiesības saukties par tekilu ieguva meskals, kuru ražo pēc īpašas tehnoloģijas Halisko štatā, pilsētiņas Tekila apkaimē.1974. gadā meksikāņu ražotāji ieguva ekskluzīvas tiesības uz nosaukuma „tekila” izmantošanu pasaules mērogā.
Kopš tā laika tekilas popularitāte – īpaši labāko veidu tekilas – visā pasaulē pieaug ikdienas, bet Meksikas valdība stingri kontrolē šī valsts simbola kvalitāti.
Paši meksikāņi izvēlas galvenokārt meskalu, bet centrālās Meksikas kalnu rajonos joprojām ļoti populārs ir pulke.
Veikalā „San Cristobal” Jūs varat iegādāties tekilas glāzītes „Caballitos” („mazais zirdziņš”), jo tekilu dzer tieši no tādām!
laigan agrāk es dzēru tikai viskiju brendiju vai konjaku 
