Atkarībā no tējas lapu apstrādes veida no tām iegūst zaļo vai melno tēju.
Zaļā tēja tiek gatavota no tējas krūma zaļajām lapiņām, kaltējot tās karstajā gaisā tikai tik ilgi, kamēr tās nezaudē zaļo krāsu un netiek pakļautas fermentācijas procesiem. Šādi gatavotā tējā ir mazāk kofeīna (tikai aptuveni 1%) un ekstraktvielu, bet vairāk vitamīnu nekā melnajā tējā. Tā labāk dzesē slāpes.
Melnā tēja ir tējas krūma svaigās, zaļās lapas un pumpuri, kas tiek savītināti, sasmalcināti un fermentēti. Lai iegūtu melno tēju, tējas lapiņas kaltē karstā gaisā, līdz tās zaudē lieko mitrumu, tad, saritinātas īpašos aparātos, tās tiek fermentācijas procesam (aptuveni 45 grādu temperatūrā), kamēr zaudē zaļo krāsu un kļūst vara sarkanas. Fermentācijas laikā notiek daudzas ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā rodas raksturīgā melnās tējas garša un aromāts, kā arī atbrīvojas kofeīns. Melnajā tējā kofeīna saturs ir aptuveni 2,5 – 3,5%. Kad fermentācijas procesā tēja kļuvusi melna, to izkaltē un sašķiro, ņemot vērā tās kvalitāti un citas īpašības.
Pusfermentētā tēja (oolong) ir kaut kas vidējs starp melno un zaļo tēju. To iegūst, lapiņas fermentējot daļēji. Tēja tiek virināta saules gaismā un lapas tiek sakratītas pītā bambusa grozā – tās tiek salauzītas, kas atvieglo oksidēšanās procesu. Abas šīs darbības atkārto vairākas reizes, līdz lapas kļūst caurspīdīgas un to malas krāsojas dzeltenīgas vai sarkanīgas, kas liecina par oksidēšanos. Lielās lapas tiek sarullētas, iegremdējot tās karstā ūdenī, tās atritināsies. Oolong tēja var būt fermentēta dažādās pakāpēs no 10-15% līdz pat 70%. Jo augstāka fermentācijas pakāpe, jo tumšāka tēja.
Baltā tēja. Šī tēja ir diezgan liels retums. Lielākoties balto tēju žāvē saulē, nevis tvaicē, tā saglabājot lapu dabisko izskatu. Daudzām baltajām tējām ir īpaša plūkšanas metode – novāc tikai pumpura apvalku vai pumpurus un pirmās divas dzinuma lapiņas, vai tikai pašus pumpurus. Apstrāde ir tik maiga, ka zem pumpura apvalka saglabājas pilnīgi neskarti, sudrabaini matiņi.
