ja patiks, būs arī otrā daļa!
Altenes pils: Šo pilskalnu Kokneses tuvumā ar sakritušajiem mūriem latvieši dēvē par Zvēru pili jeb Zvēru dārzu. Zvēru labad šie mūri esot celti, ne cilvēku labad, lai divi mūru puses (kas tagad trūkst), arī esot gan mēģinājuši celt, bet nekad neizdevies uzcelt.
Aizkraukles pils: Vidzemē, Aizkraukles pagastā, vienu kilometru no Aizkraukles baznīcas, Daugavā ietek neliela upīte - Kāriste. Uz upītes kreisā krasta Daugavmalā rēgojas bruņinieku pils sadrupušie mūri. Daudz esmu dzirdējis dīvainu nostāstu par bruņinieku pilīm un to apdzīvotājiem. Gribu pastāstīt par Aizkraukles pili to, ko dzirdēju no vecas māmiņas. Viņa stāstīja, ka senos laikos, kad Latvijas meži stāvējuši savā pirmatnējā krāšņumā, kāds bruņinieks pie Kāristes grīvas cēlis sev staltu, stipru pili. Tikuši aicināti meistari no dažādām zemēm, un bruņinieks licis pilī ierīkot slepenu pagrabu un garas, dīvainas apakšzemes alas. Kad pils bijusi pabeigta, bruņinieks licis sasaukt visus meistarus, pavēlējis tos nokaut un līķus iesviest Daugavā. Būdams ļoti mantkārīgs, bruņinieks ar saviem kareivjiem gājis laupīt leišus un igauņus, tā sakrādams lielu bagātību. Mantu viņš glabājis pils slepenajā pagrabā. Lai gan pagrabu pēc meistaru nāves neviens cits nezinājis kā viņš, tad tomēr tas baidījies. Kādu nakti pie viņa ieradies Velns un teicis: “Ja tu man apsoli savu dvēseli, tad es gādāšu par tavas mantas drošību.” So priekšlikumu bruņinieks pieņēmis. Velns licis sabērt zeltu ozola lādē, novietot to slepenajā pagrabā un atsūtījis milzīgu čūsku, kuru novietojis uz lādes. Čūska bijusi ļoti nikna un visus, kuri tuvojušies naudas lādei, izņemot pašu bruņinieku, ar ģiftīgu kodienu nogalinājusi. Nu bruņinieks juties par savu mantu drošs. Kādreiz viņš izgājis ar kalpiem laupīt. Laupīšana izdevusies spīdoši, un viņi atgriezušies ar lielu laupījumu. Šī uzvara viņiem bijusi lemta pēdējā. Aplaupītie sapulcējušies kādu nakti, kad pilī bijušas dzīres, uzbrukuši un visus pils iemītniekus apkāvuši, bet lielās bagātības neizdevies atrast. Priekš pasaules kara māmiņa redzējusi dīvainu sapni. Viņa sapņojusi par Aizkraukles pils mantu pagrabu. Sapni teikts, ka, ja viņa esot drošsirdīga, tad paslēpto bagātību varot iegūt: jāpaņemot krelles, ar kurām katoļticīgie Dievu lūdzot, un naktī pulkstens divpadsmitos jāejot uz pils drupām. Vienā drupu stūrī būšot ieeja zemē Pa šo eju viņa nokļūšot mantas pagrabā. Līdzpaņemtās krelles lai uzsviežot čūskai, tad tā pazudīšot. Iegūto bagātību lai paturot pati. Minēto bagātību iegūt viņa negājusi, jo domājusi, ka Velns gribot viņu ievilināt izsalkušai čūskai par barību. Cik šinī nostāstā patiesības, to neviens nezin, un tas paliek māmiņas noslēpums.
Alūksnes pils: Lieli pulki dzelžu vīru apstāja Alūksnes pili. Velti viņi to mēģināja iekarot. Vecie cīnījās kā sumbri un padoties ne domāt nedomāja. Jau dzelzinieki sāka atkāpties, jau senči dziedāja uzvaras dziesmas un nesa dieviņiem alus kausus par ziedu, kad kāds nelietis no pašu ļaudīm par algu parādīja dzelzs vīriem slepenus vārtus, kur pilī iekļūt.
Naktī, kad visi sēdēja pie dzīru uguns, kad jaunavas karotājiem sniedza kausu ar miestiņu un viņu galvas pušķoja lapu vaiņagiem - dzelžu vīri parādījās pilī. Pils aizstāvji cīnījās dūšīgi un krita kaujā līdz pēdējam vīram; arī jaunavas cīnījās līdz. Kad Alūksnes virsaitis redzēja, ka viss pazaudēts, tad viņš pili aizdedzināja. Nodega pils, sadega nokautie, ievainotie kareivji. Mirušo pils apsargātāju gari, par putniem pārvērtušies, pacēlās gaisā un vaidēdami lidoja gar uguns liesmām, sagrūstošās pils drupām.
Dzelžu vīri gribēja pili uzcelt par jaunu, bet putni viņus allaž traucēja: ko pa dienu uzcēla, to pa nakti noplēsa. Spārnus klabinādami, tie lidoja draudēdami gar strādniekiem, kas ņēmās pili celt. Dzelzinieki sacīja, ka putni meklējot nodevēju, kas tagad atradās pie viņiem. Redzēdami, ka pili nevar gatavu dabūt, tie gāja apspriest, kas darāms. Nosprieda nodevēju iemest Alūksnes ezerā, lai putnus apmierinātu.
Āraišu pils: Uz Āraišu ezera pussaliņas agrāk bija vācu pils. Pasaules kara laikā, kad latvieši iekaroja Cēsis, vācieši bēga no savas pils, un lielā steigā iemetuši Āraišu ezerā zelta galdu, jo domājuši, ka atkal atgriezīsies. Tāpat arī baznīcas traukus mācītājs sametis ezerā pretim baznīcai.
Bauskas pils: Bauskas pilij, tagadējām pilsdrupām, kad tā vēl bijusi apdzīvota, apkārt varējuši apbraukt ar sešjūgu - sešiem zirgiem vienu otram blakus jūgtiem. Bet tagad pat vienam cilvēkam bīstami gar Mēmeles pusi noiet: apakšā augstā krasta pakājē dziļa dzelme. Viņā noslīkuši daudz cilvēki. Bīstama vieta arī plostiem. Dzelme plostu griež apkārt tik ilgi, kamēr to salauž, ja laikā netiek ārā. Pils viens mūris taisījies krist Mēmelē, bet apmēram pirms 30-40 gadiem ataicināts mūrnieks mūri nostiprināt. Tagad nu mūris stāv. Kāds cits mūrnieks, mūrēdams Bauskas pils torni, atradis pilnu podu zelta naudas. Kādā no Bauskas pils pagrabiem, pēc nostāsta, atrodoties liela lāde ar zelta naudu. Lāde esot no dzelzs un apkalta tērauda stīpām. Uz lādes tupot divi suņi lielām galvām un katru, kas lādei tuvojoties, apēdot.
Burtnieku pils: Reiz vecos laikos pie Burtnieku ezera bijusi valdnieka pils. Valdnieks ļaudis mocījis ar darbiem. Bet te piepeši Burtnieku pils nogrimusi ezerā. Dievs parādījās valdniekam un sacīja: kad saule noies vakaros un rītos uzleks, pa to laiku viņš varēs iziet no nogrimušās pils.
Cēsu pils: Apakš Cēsu pils mūriem atrodoties pagrabi, kur esot noraktas visādas mantas. Vienā pagrabā esot liela dzelzs lāde, pilna ar zelta un sudraba lietām. Bet uz lādes tupot liels, melns suns ar ugunīgām acīm un nelaižot neviena pie lādes klāt. No šiem pagrabiem izejot arī apakšzemes ejas. Viens nebēdnieks reiz nokāpis pagrabos apskatīties. Pēc ilgāka laika viņš iznācis ārā pa smilšakmens alu, kas atrodas pils parkā. Viņš iznesis lielu sidraba lukturi, bet pats palicis mēms un nevarējis nekā izstāstīt.
Daugavpils: Teika vēsta, ka XVII gs. Latgales latviešos vēl dzīvi bijuši nostāsti par tautas brīvības laikiem, par kādu Kobbes kungu, kas pats kristījies, un viņa piemēram sekojuši viņa plašo īpašumu iedzīvotāji. Salas ciemu, pēc vecākā nostāsta, nodibinājuši daži no tiem Latgales iedzīvotājiem, kas pēc Daugavpils bruņinieku pils uzcelšanas bēguši no vāciešiem un gribējuši palikt brīvi. Salas ciema pastāvēšanas laikā jau divas reizes viena iedzīvotāju daļa aizgājusi uz jaunām dzīvesvietām.
