Suši ir japāņu ēdiens, kas sen vairs netiek uzskatīts par kaut ko ārkārtīgi neparastu, jo šobrīd visā pasaulē ir gan suši restorāni, gan kafejnīcas, kurās pēc patikas un gaumes var nobaudīt dažādu veidu rīsu ēdienus. Suši ir pagatavojams arī mājas apstākļos, tiesa, laikus iegādājot visas nepieciešamās sastāvdaļas.
uši dzimtene ir Japāna un, kā liecina pētījumi, tā izcelsme ir ļoti sena. Vēsturnieki gan nenosauc precīzu suši „dzimšanas” laiku, bet atzīmē, ka Viduslaikos, ap 15. gadsimtu, suši jau bija piedzīvojis īstu uzplaukumu. Japāņiem zināmi vairāki simti dažādu šī ēdiena pagatavošanas recepšu, taču tās visas vieno sastāvdaļa, kuru izmanto jebkurā gadījumā – tie ir rīsi. Suši bez rīsiem nav iedomājams. Turklāt tie nav vienkārši rīsi (lai gan ne – japāņu zemēs tiek pieļautas variācijas), bet gan īpaši „skābenie” rīsi. Starp citu, suši tiek ierindots skābo ēdienu kategorijā. Mūsdienās skābenu garšu iegūst, pievienojot rīsiem etiķi, kam pievienots cukurs un sāls. Taču agrāk rīsi skābeno garšu ieguva fermentācijas rezultātā. Klasiskā rakstītā forma japāņu vārdam „sushi” nozīmē „skābi garšojošs”. Šī nozīme tiek uzskatīta par iespējamāko šī vārda izcelsmes avotu. Tradicionāli suši tiek iedalīts divos veidos: nigiri suši un maki suši.
Nigiri pamatā ir šķēlīte jēlas zivs vai cita sastāvdaļa, kas apslacīta ar speciālo mārrutku pastu vasabi un novietota uz kumosa lieluma suši rīsu gabaliņa, kas izveidots ar rokām.
Maki sastāv no suši rīsiem, jēlas zivs un/vai svaigiem vai termiski sagatavotiem dārzeņiem, kuri noklāti uz plānas, žāvētas jūraszāles lapas un ar bambusa paklājiņa palīdzību satīti rullī. Tā kā maki suši pagatavot ir visai vienkārši, to bieži var paveikt mājās, savukārt nigiri suši gatavo tikai profesionāli suši meistari – šķietami elementārā pagatavošana īstenībā prasa pieredzi, kuru var iegūt, gadiem izkopjot pareizu tehniku.
