Suņu stāsts...8

Kad jau esam lieli - mēs nešķietam vairs tik interesanti, mūs atstāj novārtā. Par mums nerūpējas - izmet no mājām uz ielas. Mēs esam uzticīgi un paliekam turpat pie mājas - ja nu tomēr saimnieks pārdomātu. Bet diemžēl nepārdomā - viņi iegādājas jaunu mazu dzīvieku, manu aizstājēju, kurš ir mazs un piemīlīgs. Bet par laimi tādu ļaunu cilvēku, kas met mūs no mājām ir maz. Mums garām iet daudzi cilvēki - mūs neievēro, bet reizēm atrodas kāds, kas man iedod ko paēst, jo redz, ka esam ļoti izsalkuši.

Vēl ir tādi, kas mūs pamanot uz ielas zvana uz patversmi, lai mūs paņem, bet ja redz, ka esam normālā stāvoklī - paņem uz savām mājām. Patversmē mums ir pajumte un ēdiens, bet tas ir tikai uz kādu laiku. Ja mūs no turienes nepaņem - mūs iemidzina, bet ir daži kuriem paveicas un viņi atrod jaunas mājas.

Saimnieki, kāpēc jūs mūsu izdzīvošanu atstājat likteņa ziņā? Es zinu dažus suņus, kurus reizēm piesēja pie koka mežā vai aizveda uz kādu pamestu vietu un atstāja. Mēs skumām, mums sāpēja un gribējās ēst, mēs centāmies izdzīvot. Tie kuri tika piesieti ar auklu varēja to pārgrauzt un aiziet, bet tiem, kurus piesēja ar ķēdi bija divi varianti:vai nu atradīs un palīdzēs vai arī viņi mirs bada nāvē.

Saimnieki, padomājiet pirms ņemat mūs zem savas paspārnes...lai mums nesanāk kā šiem nabaga sunīšiem. Mūsu aprūpe nav no tām vieglākajām. Jums jāsaprot, ka būs sagrausti apavi, mēbeles, mūs būs jāstaidzina un jāved pie ārsta, jālolo un galvenais - jāmīl. Bet pretī jūs saņemsiet sargu, draugu un kādu kas jūs mīl ar visu sirdi.