Stāsts pārdomām #910

Savādi gan, ka 1lata monēta liekas tik liela, kad tu ar to dodies uz draudzi, bet tik maza, kad tu nonāc tirgū.
Savādi gan, cik gara liekas viena stunda kalpojot Dievam, bet cik īsas ir 60 minūtes zvejojot, spēlējot futbolu vai runājot pa telefonu.
Savādi gan, cik garas ir pāris baznīcā pavadītās stundas, bet cik īsas tās ir skatoties kādu filmu.
Savādi gan, kādi saviļņojuma drebuļi mūs pārņem, kad futbola spēlē tiek noteikts papildlaiks, bet cik neapmierināti kļūstam, ja dievkalpojums ieilgst ilgāk nekā parasti.
Savādi gan, cik lielas pūles vajadzīgas, lai izlasītu pāris lappuses Bībelē, bet ar kādu entuziasmu tiek aprīts kāds 200-300 lappušu biezs bestsellers.
Savādi gan, kā mēs uzticamies tam, ko raksta avīzes, bet apšaubām, to, ko saka Bībele.
Savādi gan, kādi cīniņi notiek, lai dabūtu pirmās rindas jelkādās sporta spēlēs, bet tāpat tiek karots arī pēdējiem soliem baznīcā.
Savādi gan, ka lai mūsu dienu plānojumā iekļautu kādu draudzes pasākumu ir vajadzīgas 2-3 nedēļas, bet kādam izklaides pasākumam iespraukties mūsu grafikā ir iespējams pat pēdējā brīdī.
Savādi gan, cik grūti daudziem ir iemācīties vienkāršo evaņģēlija vēsti tik labi, lai varētu pastāstīt citiem, bet cik viegli tiem pašiem cilvēkiem padodas iegaumēt un izplatīt baumas par kādu citu.
Savādi gan, ka bieži, kad lūdzam, mums nav ko teikt, bet vienmēr atrodas, par ko runāt ar draugiem.
Savādi gan, cik naski mēs pieņemam kāda svešinieka padomu doties kādā virzienā, kad esam apmaldījušies, bet cik apdomīgi kļūstam, kad jāpieņem Dieva norādījumi, mūsu tālākai gaitai.
Savādi gan, ka cilvēkus vairāk uztrauc tas, ko citi par viņiem domā, nevis tas, ko par viņiem domā Dievs.
Savādi gan, ka cilvēkiem liekas, ka viņiem izdosies mūža laikā bez Dieva sasniegt vairāk, nekā esot ar Dievu vienā stundā.
Savādi gan, ka visi tik ļoti vēlas nokļūt Debesīs, bet ar noteikumu, ka viņiem nav jātic, nav jādomā, nav nekas jāsaka vai jādara.