Ziema ir pēdējā no četrām gadskārtām. Astronomiski ziema sākas Ziemassvētkos, taču ir samērā skaidrs, ka Latvijā to domājuši sākamies jau agrāk, dažuprāt - Mārtiņos. Zināms pamats tam ir, jo laikposmam no Mārtiņiem līdz Meteņiem tik tiešām var izdalīt kopējas iezīmes, piemēram budēļos jebšu čigānos iets tieši šinī laikā. Tomēr visticamākā šķiet versija, ka ziema nav bijusi piesaistīta kādam noteiktam datumam un par tās sākumu ticis uzskatīts brīdis, kad palicis auksts un sācis snigt sniegs.
Bristiņ bryda borga zīma,
Cymdu zeču raudōdama;
Cymdu zeču raudōdama,
Rūkas, kōjas saļdeidama.
Ziema ir gadalaiks, kas cilvēkam piemērots vismazāk, kurā izdzīvošana prasa vislielāko piepūli un ir praktiski neiespējama bez vasarā iekrātā un sagatavotā - pārtikas, lopbarības, apģērba u.c. Dzīve rit daudz rāmāk kā citus gadalaikus, cilvēki strādā mājas darbus.
Sprēžu, sprēžu vysu zīmu,
Sprēžu, aužu, šketerēju;
Kad izīšu tauteņōs,
Pa vīnam izvolkōšu.
Tomēr arī ziemā ir savi prieki un labumi - pikošanās, slidināšanās, braukšana ragavām.
Es ziemīnas nebaidos,
Sen to biju gaidījuse:
Ziemā man lieli prieki,
Viegli slīd kamanīnas,
Viegli slīd kamanīnas
No kalnīna lejīnā.
Bet jebkura ziema kādreiz beidzas, atkal pienāk pavasaris, un gads sākas no jauna.
Snīga mōte, Snīga mōte,
Puryn' sovas vylnainētes;
Kod atīsi pavasars,
Vysas nūīs yudinī.
Nedaudz vēlāk atsevišķā lapā parunāsim par lielākajiem ziemas svētkiem - Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir saulgriežu svētki, tāpēc, tā kā jau esam aplūkojuši visas gadskārtas, mēģināsim noskaidrot, kas tie saulgrieži tādi ir.
