Kaimiņš: It kā jau neesmu nekāds riktīgais aktīvists utt., bet 2 pamestiem kaķēniem (nebija vēl vaļā acis) gan esmu devis pajumti. Droši vien, ka esmu vairākas lietas izdarījis, bet neliekas, ka vajadzētu kaut kā uzsvērt. Palīdzēt man liekas pašsaprotami :)
Abadins: izvilku čali, kas gāja zem ledus un šis priecājās, ka dzīvību viņam izglābu.. :) Paspēju vnk paķert šo, būtu ierauts zem ledus upē.. :)
Chrome:
Tātad nu jau retāk sāk sanākt, jo mazāk brīvā laika, taču kad biju mazāks, tad bieži mēdzu staigāt pa lauku. Netālu no manas mājas ir veikals. Bieži turp mēdzu doties. Vienu reizi ejot uz veikalu pamanīju mazu kaķīti, kuru pārējie kaķi ''aizskāra''. Nu ko... nauda rokās bija, iegāju veikalā, nopirku ''slapjo'' KiteKat barību, aizgājām ar kaķīti aiz stūra, izbēru barību tīrākā vietā, pastāvēju un pagaidīju līdz kaķītis apēdīs, lai citi viņam neatņem. Šādi gadījumi ir bieži... ja vien ir iespēja palīdzēt kādam dzīvnieciņam, labprāt to daru, neuzskatu to par nekādu īpašu labo darbu, bet gan par pienākumu, jo dzīvoju pēc teiciena ''Tava dzīve ir tik laba, cik labu tu to padari citiem''
drupsixx: nepagāju garām zemē gulošam, lai arī izskatījās pārdzēries onka. bet kad piegāju, izrādījās, ka ar sirdi slikti cilvēkam. izsaucu ātros var teikt gandrīz pēdējā mirklī.
Makdaks: vispār esmu daudz palīdzējis, bet galvenokārt tādus nieciņus, kurus pat neatceros, bet pagaidām atceros notikumu no pagājušās vasaras. Tad nu manai kaimiņienei, vecam cilvēkam, nomira vīrs. (kaimiņš 300m attālumā) un tad viņa bija viena un, kā jau vecam cilvēkam, diezgan grūti staigāt un arī vientuļi vienai pašai. Tad nu vienu reizi sanāca aiznest avīzi viņai, jo pastkastīte tikai pie ceļa, tad nu pie reizes izsportojos, un protams arī parunāju, dažreiz dabūju pa kādai konfektei. Bet kad sākās ziema, visa pastnieka tēlošana izpalika, jo viņa pārcēlās uz pilsētu pie radiem.
P.S varbūt mana kaimiņiene bija labestīgam, bet viņas suns gan ne. Mazs bet plosa kā traks. piemiņai saplēstas bikses palikušas.
Reklāma
ruudza6: Jāsaka, ka neviena liela tāda darba man nav bijis, bet ir savākušies daudzi mazie. esmu metis naudu labdarības kastēs, kā arī vienmēr ja paliek pāri sīknaudu no pirkumiem to bez domāšanas tur metu. Atceros, ka pagājušajā gadā ar klasi iestudējām ludziņu bērniem, kas mācas speciālajā skolā, daudziem šī ne īpaši profesionālā luga ļoti, ļoti patika un viņu smaids bija neaprakstāms Tas bija tiešām jauks brīdis. Vēl arī ar ģimeni katrus Ziemassvētkus taisām paciņas ar dažādiem gardumiem, ko vēlāk nogādā vientuļajiem pensionāriem tuvējā apkārtnē.
KISS ROCK: Pagājušajā vasarā ar 2 draugiem bijām copēt ejot uz citu vietu tieši redzējām kā viens opis iekrīt ūdeni un saprotams, ka galīgā autā viņš bija, nu uzreiz skrējām lecām ūdeni un nu tā ari izvilkām. Kad izvilkām to opis no dīķa viņš ne paldies, ne ko neteica, vienīgais ko pateica, nahujam man telefons slapjš :D
Tas pats: Tātad. Ar ko es ļoti lepojos? Laikam jau ar to, ka reiz kādā pirmajā septembrī (laikam, ka 11. klasi sākot), ar klasesbiedriem devāmies nosvinēt pie viena ezera, kur bija arī atpūtas namiņi. Pāris namiņus bijām sev rezervējuši uz padsmit vai pat pāris desmitiem cilvēku. Kad vakars gāja jau uz rīta pusi, visi devās čučēt. Un kaut kā tur vēl gadījās, ka visas gultas vietas bija jau aizņemtas, tāpēc es izdomāju gulēt ārpusē (wtf? Vēl tagad nesaprotu, kāpēc tur kaut kur iekšā uz grīdas negāju gulēt, bet gan nolēmu salt ārā?!). Un viens no klasesbiedriem nebija paņēmis līdzi guļammaisu. Tā kā man saviem draugiem nav grūti izpalīdzēt, nolēmu noziedot viņam savu guļammaisu. Lai jau nabagam tiek. Bet pats paliku ārpusē bez guļammaisa, vienā džemperī. Mēģināju kaut kā uz beņķa saritināties un tā ar drebinoties sagaidīju mirkli, kad citi jau modās no miega. Klasesbiedri bija izbrīnīti par to, ka es tur ārā biju palicis. Ieveda mani drebošu iekšā un bik siltumā arī es dabūju pačučēt :D Bet nu lepojos vēl joprojām uz sevi par to, ka iedevu biedram savu guļammaisu, un vienlaikus arī brīnos par savu neapdomīgo rīcību, ka paliku salt ārā :D Tā bija mistika xD
Reklāma
MrFreeman: NUUU, neesmu nevienam palīdzējis. tā īsti, bet vienai meitenei esmu izpalīdzējis kādu pusgadu ar kredītu :DDD
Esmu ieguldījis darbu ari spoki.lv lapā > www.draugiem.lv.l/spoki.lv
Nu tā, ikdienā parasti izpalīdzu cilvēkiem .
agurs: Reiz sen senos, senos laikos, kad es vēl biju mazs puisītis, nu, kā jau tu zini, tas bija ļoti sen, es palīdzēju vienai vecai večiņai. Nu tiešām ļoti vecai. tiešām tiešām. vari ticēt, tik vecu tu vairs nekur neatrastu! :) bet nu pie labā darba. Ko tad es viņai īsti palīdzēju, tu pie sevis šobrīd domā. Nu tad te būs mans stāsts:***
"Reiz sen senos laikos es biju mazs puisītis. Nu tiešām mazs. Ļoti, ļoti mazs. Tik mazu vairs neatradīsi nekur. Tā kā labums ir proporcionāls mazumam, tad es biju tiešām labs puisītis. Nu ļoti, ļoti labs! :) Tik labu vairs neatradīsi. Bet nu pie mana labā darba:***
"Reiz sen senos laikos es biju ļoti labs puisītis. Dikti labs. Un kā jau visi labi puisīši, biju ļoti pūkains. Tiešām dikti pūkains. Nu tik pūkains, ka mani knapi varēja samīļot, jo biju dikti dikti pūkains. Bet nu pie mana labā darba:***
"Kā jau visos senos laikos, es biju ļoti pūkains puisītis. Un bija arī ļoti sena večiņa. Nu, kā jau senajiem laikiem pienākas. Tiešām sena. Nu tik senu vairs nekur neatradīsi. Bet kā jau visiem seniem cilvēkiem, viņi dikti viegli sasitas, nu tiesām viegli. Tik viegli kā neviens cits. Un te nu sākas mans labais darbs:***
"Reiz sen senos laikos es, kā jau pūkains puisītis, biju dikti mīksts. Un tā nu es šai vecajai večiņai varēju izlīdzēt. Reiz viņa gāja pa ielu. Nu kā jau visas vecas večiņas. Diena bija saulaina, pavasarim ļoti atbilstoša. Un tieši tas arī bija iemesls, kādēļ viņa gāja. Viņa gāja, lai apsēstos uz kāda soliņa. Un tā nu viņa tipināja, solīti pie solīša likdama, līdz vienā brīdī:gandrīz BAUKŠ un gar zemi būtu, ar visu savu spieķīti. Bet te nu es, mazais, ļoti labais, pūkainais un mīkstais puisītis nācu talkā. Uzmini, ko es tobrīd izdarīju? Tieši tā, es pievēlos viņai zem galvas, ar visu savu mīkstumu un pūkainumu un tādejādi pasargāju no kritiena! Trieciens būtu bijis, kā jau sacīju, BAUKŠ, bet, tā kā es jau biju pieripojis, bija vien PUFFF un viņa piezemējās uz manis-mazā, mīkstā un dikti labi pūkainā puisīša. """"***
Ar šo arī manu labo darbu karjera beidzās, jo es pazaudēju savu mazumu, tādejādi arī labums zuda. Un kas tad par pūkainumu, ja nav labuma? Arī viss mīkstums attiecīgi izkrita... Tādēļ arī ceru, ka jūs, mazie žiperi, nekad neizaugsiet tik lieli, lai pazaudētu savas pēdējās mīkstuma pazīmes. Der atcerēties-ja esi ciets, tevī vairs nav ne drusciņas labuma... :(
