Spoki.lv lietotāju gaišākas un pozitīvākas bērnības atmiņas.
Bērnības pozitīvākā atmiņa man saistās ar to laiku, kad dzīvoju Slokā pie upes. Man bija kādi četri vai pieci gadi. Kādā saulainā vasaras dienā es nolēmu paspēlēties ar sērkociņiem. Salsīju zāles kušķīšus, konfekšu papīriņus un izlēmu iededzināt ugunskuru. Akurāt pie kaimiņu mājas sienas. Izdevās lieliski, kaimiņu mājas siena gandrīz aizdegās. Protams, noķēra. No mammas dabūju tādu brāzienu, tādu pērienu, ka vēl tagad atceros. Nu nekas. Nākamajā dienā ņēmu sērkociņus un gāju pabeigt iesākto. Tieši tajā pat vietā iekurināju jaunu ugunskuru, tas gan bija mazāks par iepriekšējā dienā kurināto, biju uzmanīgs kā desmit indiāņi. Ugunskurs lēnam izdzisa, bet es, nepieķerts un ar padarītu darba sajūtu laimīgs gāju mājās nolikt sērkociņus vietā. =) (P.S. Tā ir paša jacky'a bilde.)
Tātad viss sākās kādā vakarā, kad pie mammas bija atnākuši draugi uz pasēdēšanu. Es, cik man mamma vienmēr stāstījusi laikam bērnībā esmu bijis baigais riebeklis, jo katru reizi kā es savam sīkajam brālim aizrādu par viņa riebeklībām viņa pamanās pateikt, ka es nemaz nebiju labāks. Tātad bija pasēdēšana. Es sēdēju maliņā spēlējos ar savām mašīnītēm. Bija tādas maziņas metāla mašīnītes, nuu un viens no mammas draugiem pienāca man klāt un arī sāka spēlēties, tad viņš pateica, lai es iemetu vienai mammas draudzenei ar mašīnīti. Nuuu un jāaa.. Trāpījums bija tīri teikt baigi veiksmīgs tieši starp acīm. Nākamajā dienā viņai vajadzēja iet uz darbu, bet abas acis bija zilas. Visi viņai prasīja, kas notika, un šī teica, ka es tjip esot iemetis. Protams neviens tam tā arī nenoticēja :D (P.S. Tā ir paša PizhikA bilde.)
Spilgti atmiņā palicis pirmais brauciens ārpus valsts. Ja nemaldos, tas bija kādus 10 gadus atpakaļ. Braucu ar savu deju kolektīvu uz Turciju, tur pavadījām 10 dienas. Bērnus izdalīja pa dažādām ģimenēm, bija interesanti padzīvot savādākā atmosfērā. Gandrīz katru dienu devāmies dažādās ekskursijās pa pilsētu un ārpus tās, filmējāmies arī televīzijā, jo Turcijā atradāmies kāda deju festivāla ietvaros. Ceļojumā arī safotogrāfēju bildes, taču daudzas no tām bija neizdevušās ,jo es mudaks biju pirkstus priekšā objektīvam bāzis :D (P.S. Tā ir paša MegaBiča bilde.)
Bērnība man saistās vienīgi ar pozitīvām atmiņām , jo tie bija laiki kad ne par ko nevajadzēja satraukties , vienkārši sakot tu biji brīvs , varēja caurām dienām skraidīt ārā - 20 grādos , bet tagad izejot arā jau gribas pēc iespējas atrāk ielīst atpakaļ mājā . Spēles , bērnībā spējām izdomāt ar draugiem vienalga kādu spēli , galvenais lai ir kautkāds Actions , oi trakākie brīži bija tad kad kādu kaitina , un tad kad jābēg , tas nu gan uzsita daudz adrenalīnu , tas bija diezgan forši , un ja noķer un iekausta tad arī neko nejuta , un tad jau uzreiz atkal var sākt no jauna . skolas solā biju kā klusais mierīgais zēns klausiju skolotāja lai tikai mani neaizsūta pie direktores vai arī lai neieraksta piezīmi , ļoti spilgi atceros to ka kādus 3 km no skolas uz māju gāju kā minimums 2 stundas , es īsti nezinu kas man tagad būtu jādara lai tik ilgi ietu tādu gabalu , tajā laikā protams ka vienmēr kautkas atradās.
Viena no manām bērnības atmiņām, kura TAGAD izraisa smaidu, bija sasistīta ar indiāņu spēlēšanu. Ar to, ka mēs (7-9 gadu veci bērni) visu dienu skraidījām saģērbušies kaut kādās lupatās ar vistu spalvām matos un zagām no vietējiem dārziem visu ko varēja ( āboli, bumbieri, burkāni...), bet tad man vēl radās ideja pārveidot kaimiņu suni (kuram arī patika uzturēties mūsu kompānijā) par tīģeri. Lai to izdarītu mēs izmantojām guaša krāsas. Vēlāk mēs par to dabūjām kārtīgu pērienu. Itkā tas nebūtu pietiekami skumji vēlāk es uzzināju, ka tīģeriem nav nekādas saistības ar indiāņiem.
Reklāma
Mana bērnība bija vēl tajos laikos,kad Kōlai un čipšiem pietika ar 50 santīmiem,tas arī ir iemesls kādēļ es paskatoties uz kādu no šiem produktiem uzreiz brutāli apvemjos,es tolaik biju pagalma monstrs,ar to es domāju katru dienu pa 5L kōlas un 2kg čipšu,daudzi drošvien padomāja,ka es biju un esmu resns,bet nē,es esmu sportisks,un maigi izsakoties,kuilīgs. :D ..bet nu labi,pietiks runāt par vecajiem labajiem laikiem,tātad,mans jaukākais bērnības notikums...tas notika sen,ņemot vērā to skaitu,cik reizes es esmu atsitis galvu pret kaut ko cietu,nepateikšu cik tolaik man bija gadu...Mans sencis bija nopircis gaiseni,es,kā vēl šobrīd,liels fantazētājs būdams,iztēlojos ka esmu atnācis no citas dimensijas,lai glābtu cilvēci,izvilku no kabatas savu ūberkruti lielo pistoli,iztēlojos ka pistolei ir salipinātas visvisādas fiņtifļuškas,visādi kruti,spīdīgi agregāti,un aptuveni pusotru stundu bez apstājas hujāriju ar pistoli pa kaimiņu siltumnīcu,vakarā pie senča atnāca kaimiņiene,prasīja kas noticis ar siltumnīcu,ka visa sacaurumota,ka pilnīgi gandrīz plēve nodīrāta,un kazas arī sabijušās,pienu nedod,protams,sencis zināja,bet teica ka neko nezin,jo bijis darbā,un atkal,daudzi drošvien padomāja,kā tādam sociāli bīstamam cilvēkam,kā man,iedeva ieroci ? Tas bija tolaik,laiks iet,cilvēki mainās.... Un tā arī radās mana humora izjūta,manī pamodās ļauns zvērs,es vienkārši jutu,kā pa vēderu plosās kaut kas brutāls,kaut arī nē,man vienkārši savajadzējās uz tualeti,bet vēl šobrīd,atceroties to gadījumu,es vārtos pa zemi,un rēcu :))
Bērnībā es biju ļoti liels vārdu jaundarinātājs. Spilvenus es saucu par punām (v.sk - puna), to darbību, kad bērniņš mazs ar kājām spārdās nosaucis biju par didikstēšanu un pats pats spilgtākais darinājums, ko arī šobrīd pielietoju ir vecmammas nodēvēšana par Ipāju. Vienā dienā viņa bija atnākusi ciemos (to darīja bieži jo dzīvo 3 māju attālumā) un sarunājās ar mammu. Un es pēkšņi pateicu: "Tu esi Ipāja." Viņas bija neizpratnē un jautāja kādēļ, jo tas pavisam nav saprotams (vecmammu sauc Anna), es teicu tādēļ, ka Tu paijā. Viņa man maziņam bieži glaudīja vēderu, kad tas bija piepūties no kaut kādas kreisās paikas un Teica: Pai, reinīt, pai.. Tā nu vēl šobaltdien es un prakstiski visi radinieki vecmammu Annu nesauc vārdā, bet sauc par Ipāju.
Lai gan viena no feinām plusmīnus vēl bērnības atmiņām ir zvaigžņu lietus vērošana. tās bija augusta naktis, kad solīja, ka arī pie mums LV varēs novērot zvaigžņu lietu. Mēs ar māsu esam pūces nevis cīruļi, tādēļ dzīvot naktī augšā, lai sagaidītu īsto momentu, kad iet skatīties zvaigžņu lietu, nebija problēmu :) tā nu ar māšeli sagaidījām naktī 2-3 un bijām izplānojušas, ka savu zvaigžņu vērošanu uzsāksim no balkona - mājās mums tāda feina lodžija un balkons. tikām līdz lodžijai, bet tur mums viss tolaik bija aizkrauts, jo kā jau vasarā, dažās istabās notika remonts. kaut kā nebūt pa pustumsu aiztikušas līdz durvīm, vēl kādi pāris soļi, māsa pēkšņi apspiesti iespiedzas - es nesapratu, kas noticis, bet kad pagriezos, pie durvju stenderes pieķērusies bija milzīga žurka :D (viņas viltnieces pārceļoja no netālu esošā šķūnīša uz māju) es arī gandrīz saspiedzos, bet abas apvaldījāmies, jo visi citi mājinieki taču tepat aiz sienām guļ. arī žurcele no mums sabaidījās un aiztipināja pa durvju stenderi augšā uz jumtu..brrr...abas nolēmām savu zvaigžņu vērošanu pārcelt :D tad nu priecājāmies par dabu, skatoties istabā pa atvērtu logu - pasakaina sajūta, kad krītošās zvaigznes tik bieži var redzēt, ka nevar nemaz izsekot līdzi, kur kurā kuru mirkli nozib :)
Reklāma
Izskrēju priekšā mašīnai, apdzīvotajā zonā, šoferis man par to nopirka hubba bubbu. Tagad apzinos, ka varēju dabūt 1000 hubba bubbas.