tas pats
Tātad. Reiz man bija jānokļūst no Dobeles līdz Lubānai (300km). Tā kā paredzēts bija doties uz draudzenes vidusskolas izlaidumu, biju apkrāvies ar uzvalku un milzīgu somu (pāris Kg smago portatīvo kompi ar ņēmu līdz). Vasaras vidus. Karsts. Nu labi. Līdz Rīgai ar mikriņu, līdz Madonai ar autobusu (braucu ar visātrāk pieejamajiem transportiem). Tuvākais autobuss tālāk līdz Lubānai (pa tiešo sanāk laikam vēl kādi 40km palikuši) būtu jāgaida kādas divas vai trīs stundas. Neiešu jau sēdēt un gaidīt trīs stundas uz autobusu :D Izdomāju no Madonas autenes tālāk doties kājām, mēģinot nostopēt kādu, kas paķertu līdz galam. Apkrāvies ar mantām gāju uz tuvējo veikalu prasīt, kurā virzienā ir Lubāna. Noskaidrojis kas un kā, devos tālāk. Kādus pāris km laikam vajadzēja iet līdz krustojumam, kur varēju sākt stopēt (aiz viena krustojuma). Dodos uz priekšu, pa laikam atskatoties atpakaļ, vai kāds nebrauc. Ir. Pāris mašīnas. Rādu nepārprotamo žestu ar īkšķi, bet nekā. Ehhh. Dodos tālāk. Pēc kāda mirkļa. Vo. Busiņš brauc. Atkal lieku noprast, ka labprāt pievienotos braucējiem, un ir. Apstājās (kopumā tikai pāris minūtes bija jāstopē). Vaicāju, vai nevar paķert līdz Lubānai vai kaut līdz tam vienam pagriezienam (Švāna pietura turpat atradās), un piekrita. Līdz pagriezienam, jo paši (divi čaļi) brauca tālāk kaut kur uz Rēzekni vai vēl nez kurieni. Iesēdos kravas nodalījumā uz beņķa un aidā. Nobraukuši attiecīgos 20km, atvadījāmies un es turpināju ceļu kājām. Nu jau sākās problēmas. Attiecīgajā ceļa posmā mašīnas parādās krietni retāk. Nu neko darīt. Kādas piecas minūtes kājām gāju līdz sadzirdēju, ka kāds brauc no mugurpuses. Sāku stopēt. Apstājās (viens čalis ar trešo golfu). Brīnums, ka jau pirmā stopētā mašīna apstājās. Bet piekrita vest tikai līdz Meirāniem (10km laikam, ka sanāca). Kad, mazliet parunājušies, nonācām līdz Meirāniem, man atkal nācās tālāk doties kājām. Meirānos vismaz kāda dzīvība bija manāma. Mašīnas kursēja visai bieži, bet, kā par nelaimi, vai nu devās pretējā virzienā, vai arī netālu no vietas, kur es stopēju, kaut kur nogriezās. Kopumā kādas piecas mašīnas pabrauca man garām, neapstājoties. Toties tad nāca oranžais busiņš. Liku lielas cerības uz to. Un manas cerības piepildījās. Busiņš apstājās (pēc 10 minūšu stopēšanas). Tur atkal divi čaļi. Un kā reiz līdz Lubānai. Phūūūūū. Nonācu Lubānā apmēram plkst 20:00. Vēl tik pirms stundas tiku sācis savu gājienu kājām, lai stopētu. Pa stundu nonācu galā. Būtu gaidījis autobusu, galā būtu nonācis tik ap kādiem desmitiem vakarā. Trīs nostopētas mašīnas. 40 nobraukti kilometri. Vienas stundas laikā. Nu skaisti. Mani secinājumi tādi, ka, vai nu tanī galā ir vienkārši ļoti labsirdīgi cilvēki, salīdzinot ar Zemgales centrālajiem iedzīvotājiem, vai arī cilvēkus ļoti iežēlina tas, ka esi apkrāvies ar mantu kaudzi :D Tā nu tas ir. Jo citu reizi gadījies tā, ka stopē, stopē, bet kā nav, tā nav. Tāds, lūk, ir mans stāsts :D
Stopējot nekad nebūs garlaicīgi :)
