Traģisks mīlas stāsts :(
Zvana telefons
Puisis: Sveika mīļā.Mums vajag parunāt.
Meitene: Kā Tu to domā?
Puisis: Kaut kas ir noticis.
Meitene: Kas? Kas pa lietu? Tas ir kaut kas slikts?
Puisis: Es negribu tevi sāpināt.
Meitene: (domā) ak Dievs, es ceru,ka viņš mani negrib pamest,es viņu ļoti mīlu.
Puisis: Vai Tu klausies?
Meitene: Ja,es klausos,kas tev ir tik svarīgs sakāms?
Puisis: Es nezinu vai spēšu to tev pateikt.
Meitene: Lūdzu saki,kas pa lietu.
Puisis: Man jābrauc prom.
Meitene: par ko Tu runā? Nepamet mani,es mīlu Tevi.
Puisis: Tas nav tā, es vienkārši pārcelšos tālu prom.
Meitene: Kāpēc? Tava ģimene dzivo šeit.
Puisis: Mans tētis mani sūta uz citu skolu.
Meitene: Es nespēju tam noticēt.
*Tētis paceļ otru klausuli: „Ko es tev Teicu Samanta par ilgu runāšanu ar zēniem? Liec nost to sasodīto klausuli!”
Puisis: Vov, Tavs tētis izklausās tiešām nikns.
Meitene: Tu jau zini, viņš tāds paliek, bet tāpat-es negribu, lai tu brauc prom.
Puisis: Vai tu brauksi man līdzi?
Meitene: Mīļais, Tu zini ,ka es darītu visu tevis dēļ,bet es nevaru. Tu zini,kas būs ja došos tev līdzi.Mans tēvs mani nogalinās.
Puisis: (bēdigi) ir jau labi, saprotu laikam.
Meitene: Es nespēju noticēt tam, kas notiek…
Puisis: man tev kaut kas jāiedod pirms es aizbraucu,es lidoju ar reisu 1-80 no paša rīta, tāpēc man tevi jaredz tagad.
Meitene: Labi,es izlavīšos. tiekamies parkā.
Puisis: Ok, pēc 20 minūtēm tiekamies tur.
*Viņi satiekas centrālparkā, apskauj viens otru un viņš iedod vēstuli.
Puisis: Lūk, šis ir tev. man jaiet.
Meitene: (sāk raudāt.)
Puisis: Neraudi mīļā, es tevi ļoti mīlu,bet man laiks iet.
Meitene: (sāk iet prom.)
*Abi aiziet pa mājām un meitene sāk lasīt vēstuli, ko viņš iedevis…
Tur rakstīts.
„Samanta, Tu jau zini, ka es braucu prom.Es zinu, ka šādi labāk varēšu paskaidrot notiekošo un visu patiesību... Es tevi nekad neesmu mīlējis, es tevi tik ļoti ienīstu.Tu esi stulba. Nekad to neaizmirsti. Nekad neesmu par tevīm rūpējies. Neesi bijusi man svarīga. Nekad neesmu gribējis artevīm runāt ilgi. Nedomāju, ka kādu varēšu tā ienīst kā tevi. Man tu nekad nepietrūksi. Stulbā, tu droši vien paturēsi šo vestuli, jo tas ir pedējais, ko tev esmu devis. Ienīstu tevi ļoti.’’
Kristiāns
*Samanta sāk raudāt. Iemet vēstuli miskastē un raud stundām.
Paiet dienas, viņa ir bēdiga, depresijā un jūtas vientuļa.
.Zvana telefons.
Puisis: Kā Tu jūties?
Meitene: Es neticu tam, kas notika, es domaju, ka mani mīli.
Puisis: Aāā, par to. Kristiāns man atstaja zinju, lai tev pasaku, lai paskaties mēteļa kabatā.
*Viņa atrod mazu papīra gabaliņu, kurā teikts:
„Miīļā ceru,ka Tu šo lasi pirms vēstules…Es domāju, ka tavs tētis var to izlasīt,tapēc aizstāju dažus vārdus. Tie bija domāti šādi- Ienīst=mīl, nekad=vienmēr, stulbā=mana mīļā, neesmu=esmu.
Ceru,ka saprati tagad visu pareizi, jo mīlu tevi no visas sirds. Kristiāns”
Meitene:Ak Dievs, viņš mani mīl tomēr, viņš būs to ielicis manā kabatā,kad samīļoja mani..
.*Samanta ieslēdz Tv- ''Reiss 1-80 ir avarējis, tiek meklēti izdzīvojušie…Šī tragēdija, netiks aizmirsta…Tikušas atrastas jau 47jauniešu mirstīgās atliekas.’’
Viņa izslēdz Tv, un klusiņām nevienam nemanāmi ieslīd savā istabā. No rīta vecāki vinju atrod mirušu. Pašnāvība. Viņa nebija spējusi iedomāties vairs dzīvi bez viņa.
*Automaatiskais atbilētājs nopīkst. „Sveika! Es tomēr neaizbraucu, vienkārshi ļoti vēlējos tevi vēl pedējo reizi satikt. Esmu dzīvs, ceru,ka neesi pārāk noraizējusies. Pazvani, kad vari.”
Žēl,bet Samanta jau bija viņsaulē.
Puisis to uzzinājis nekur neaizbrauca. Un izdarīja to pašu, ko viņa. Pašnavība. Miers. Klusums.Bet tur viņsaulē atkal abi kopā.
