Pamatskolu Dž. Kokorans pabeidza bez lielām problēmām. Kaut arī mūžīgi uzskatīts par klases stulbāko skolnieku viņš vienmēr tika pārcelts uz nākamo klasi. Skolotāji bija pārliecināti, ka zēnam nav nekādas problēmas ar lasīšanu, bet gan psiholoģiskas, emocionālas un uzvedības problēmas. Vidusskolā viņš iemācījās melot, špikot, bastot un izvairīties no rakstiskiem eksāmeniem, bet augstskolā šo prasmi izkopa līdz īstai meistarībai – iesniedza citu studentu darbus kā savus, gāja uz randiņiem ar teicamniecēm. Reiz viņš ar lielām mokām „pārzīmēja” no tāfeles eksāmena jautājumus un lapu pa logu izmeta draugam, kurš to aizpildīja un padeva atpakaļ. 1961. gadā, joprojām būdams analfabēts, viņš ieguva bakalaura grādu. Pats viņš šo fenomenu skaidro šādi: „Es nemācēju lasīt vārdus, bet es iemācījos lasīt sistēmu, lasīt cilvēkus.”. Pēc augstskolas beigšanas viņš pats sāka strādāt par vidusskolas skolotāju. Paļaujoties uz palīgskolotāju atbalstu un īpaši izstrādātu mutisko/vizuālo pasniegšanas sistēmu viņš veiksmīgi tā nostrādāja 17 gadus. Paralēli skolotāja darbam viņš sāka nodarboties ar nekustamā īpašuma biznesu un arī šeit guva labus panākumus. Beidzot, 48. gadu vecumā, viņš sajutās kā krāpnieks savu skolnieku priekšā un ar brīvprātīgas privātskolotājas palīdzību gada laikā apguva lasītprasmi vismaz sestklasnieka līmenī. Šobrīd Dž. Kokorans ir divu grāmatu („Skolotājs, kurš neprata lasīt” un „Tilts uz lasītprasmi”) autors. Tāpat viņš ir nodibinājis savu fondu, kas palīdz aptuveni 600 analfabētiem Kolorado un Kalifornijas štatos apgūt lasīt un rakstīt prasmes.
Skolotājs analfabēts8
13
1
Amerikāņu pedagogs Džons Kokorans pabeidzis vidusskolu, augstskolu un
17 gadus nostrādājis par skolotāju vidusskolā, būdams analfabēts. Lasīt
un rakstītprasmi viņš apguva tikai 48 gadu vecumā.
Pamatskolu Dž. Kokorans pabeidza bez lielām problēmām. Kaut arī mūžīgi uzskatīts par klases stulbāko skolnieku viņš vienmēr tika pārcelts uz nākamo klasi. Skolotāji bija pārliecināti, ka zēnam nav nekādas problēmas ar lasīšanu, bet gan psiholoģiskas, emocionālas un uzvedības problēmas. Vidusskolā viņš iemācījās melot, špikot, bastot un izvairīties no rakstiskiem eksāmeniem, bet augstskolā šo prasmi izkopa līdz īstai meistarībai – iesniedza citu studentu darbus kā savus, gāja uz randiņiem ar teicamniecēm. Reiz viņš ar lielām mokām „pārzīmēja” no tāfeles eksāmena jautājumus un lapu pa logu izmeta draugam, kurš to aizpildīja un padeva atpakaļ. 1961. gadā, joprojām būdams analfabēts, viņš ieguva bakalaura grādu. Pats viņš šo fenomenu skaidro šādi: „Es nemācēju lasīt vārdus, bet es iemācījos lasīt sistēmu, lasīt cilvēkus.”. Pēc augstskolas beigšanas viņš pats sāka strādāt par vidusskolas skolotāju. Paļaujoties uz palīgskolotāju atbalstu un īpaši izstrādātu mutisko/vizuālo pasniegšanas sistēmu viņš veiksmīgi tā nostrādāja 17 gadus. Paralēli skolotāja darbam viņš sāka nodarboties ar nekustamā īpašuma biznesu un arī šeit guva labus panākumus. Beidzot, 48. gadu vecumā, viņš sajutās kā krāpnieks savu skolnieku priekšā un ar brīvprātīgas privātskolotājas palīdzību gada laikā apguva lasītprasmi vismaz sestklasnieka līmenī. Šobrīd Dž. Kokorans ir divu grāmatu („Skolotājs, kurš neprata lasīt” un „Tilts uz lasītprasmi”) autors. Tāpat viņš ir nodibinājis savu fondu, kas palīdz aptuveni 600 analfabētiem Kolorado un Kalifornijas štatos apgūt lasīt un rakstīt prasmes.
Pamatskolu Dž. Kokorans pabeidza bez lielām problēmām. Kaut arī mūžīgi uzskatīts par klases stulbāko skolnieku viņš vienmēr tika pārcelts uz nākamo klasi. Skolotāji bija pārliecināti, ka zēnam nav nekādas problēmas ar lasīšanu, bet gan psiholoģiskas, emocionālas un uzvedības problēmas. Vidusskolā viņš iemācījās melot, špikot, bastot un izvairīties no rakstiskiem eksāmeniem, bet augstskolā šo prasmi izkopa līdz īstai meistarībai – iesniedza citu studentu darbus kā savus, gāja uz randiņiem ar teicamniecēm. Reiz viņš ar lielām mokām „pārzīmēja” no tāfeles eksāmena jautājumus un lapu pa logu izmeta draugam, kurš to aizpildīja un padeva atpakaļ. 1961. gadā, joprojām būdams analfabēts, viņš ieguva bakalaura grādu. Pats viņš šo fenomenu skaidro šādi: „Es nemācēju lasīt vārdus, bet es iemācījos lasīt sistēmu, lasīt cilvēkus.”. Pēc augstskolas beigšanas viņš pats sāka strādāt par vidusskolas skolotāju. Paļaujoties uz palīgskolotāju atbalstu un īpaši izstrādātu mutisko/vizuālo pasniegšanas sistēmu viņš veiksmīgi tā nostrādāja 17 gadus. Paralēli skolotāja darbam viņš sāka nodarboties ar nekustamā īpašuma biznesu un arī šeit guva labus panākumus. Beidzot, 48. gadu vecumā, viņš sajutās kā krāpnieks savu skolnieku priekšā un ar brīvprātīgas privātskolotājas palīdzību gada laikā apguva lasītprasmi vismaz sestklasnieka līmenī. Šobrīd Dž. Kokorans ir divu grāmatu („Skolotājs, kurš neprata lasīt” un „Tilts uz lasītprasmi”) autors. Tāpat viņš ir nodibinājis savu fondu, kas palīdz aptuveni 600 analfabētiem Kolorado un Kalifornijas štatos apgūt lasīt un rakstīt prasmes.
Tev patiks šie raksti
