Būs ko palasīt un atcerēties tiem, kas neguļ.
Info - vikipēdija, Latvijas ziņu portāli, ndg.lv, spotnet.lv un citi
Daži viņu sauca par hokeja profesoru - par vienu no inteliģentākajiem Latvijas hokejistiem. Citi - viņam patika tikai zīmēties. Un, lai gan nekādas dižās skolas viņš patiešām nav beidzis, tomēr Sergejs Žoltoks bija viens no mūsu hokeja gaišākajiem tēliem. Viņš uzauga Imantā. Rīga viņam vienmēr palika visskaistākā pilsēta, bet Imanta – visforšākais tās rajons. Žoltoks bija Latvijas, Rīgas un Imantas patriots, un vienmēr vēlējies dzīvot Latvijā. Tieši tāpēc viņš izmantoja katru izdevību būt šeit
Kad Sergejam bija pieci gadi, mamma viņam ļāva kopā ar vectēvu iet uz Rīgas Dinamo spēlēm. Vēlāk viņi sarunāja tikšanos pie stacijas lielā pulksteņa. Vectēvs bija teicis, ka viņš puiku gaidīs piecos (spēļu sākums bija nemainīgs - pusseptiņi) , bet Sergejs ap lielo laikrādi trinās jau ap četriem pēcpusdienā.
Žoltoka audzināšanā liela loma bija tieši vectēvam Andrejam Janovičam, kurš pats bija kaislīgs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Tieši viņš aizveda savu astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka. Astoņu gadu vecumā citi puikas treniņgrupā jau mācēja viens otru apvest, bet Žoltoks pat nemācēja slidot:
"Es nezinu, kāpēc treneris man ļāva palikt komandā. Toreiz daudzus atskaitīja. Varbūt treneris paskatījās man acīs un saprata, ka es patiešām ļoti gribu spēlēt hokeju."
Viņa pirmais treneris atceras, ka jau toreiz Sergejs no citiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un akurātu pieeju, un šādu attieksmi pret hokeju, treniņiem un spēlēm Sergejs saglabāja vienmēr. Turklāt Sergejam piemita spēja pārredzēt laukumu, paredzēt trīs gājienus uz priekšu jeb lasīt spēli.
Četrpadsmit gadu vecumā Sergejs jau bija savas komandas kapteinis un tika uzaicināts uz toreizējās RASMS meistarkomandas treniņiem, kur par treneri strādāja Andris Siliņš. Tas bija izaicinājums ne tikai komandas veterāniem, bet arī jaunajam hokejistam. Iespējams, ka tieši šis rūdījums vēlāk Žoltokam vēlāk palīdzēja diezgan viegli iespēlēties Rīgas Dinamo meistaros, taču pirms tam bija PSRS dažādu vecumu izlases:
"Sākumā es tā īsti neaptvēru, ko nozīmē spēlēt PSRS jauniešu izlasē. Biju saņēmis uzaicinājumu piedalīties treniņnometnē; un jau tas vien bija daudz. Pirmajā nometnē vairāk skatījos uz Maskavas puišu skaistajām ķiverēm, slidām un cimdiem. Vēlāk jau braucu uz šīm nometnēm ar noteiktu mērķi - izcīnīt vietu pamatsastāvā. Labu hokejistu mūsu vecumā toreiz bija vismaz simt puišu, un tādā konkurencē nav viegli izdzīvot. Rīdziniekiem nebija tādu priekšrocību kā tiem, kas nāca no Maskavas vai kuru treneri bija draugos ar attiecīgās izlases vadību. Lai spēlētu PSRS izlasē mums vajadzēja būt labākajiem. Kad savienības jauniešu čempionātā kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju, mani bija grūti neievērot."
Viņam bija tikai divdesmit gadu, kad viņš debitēja NHL klubā Bostonas Bruins , kas savos sarakstos bija Žoltoku paņēmusi ar augsto 55.numuru. Tomēr Bostona jauno hokejistu pamatsastāvā neiekļāva, un Žoltoks vairākas sezonas spēlēja Bostonas fārmklubā. Tomēr Bostonā Sergejam tā arī neizdevās pa īstam paspēlēt, un, ja deviņdesmit piektajā nebūtu NHL spēlētāju streika, tad iespējams Žoltoks vēl pāris gadu censtos sevi pierādīt Bruins menedžeriem. Lielie profesionāļi tagad cīnījās par izdevīgāku kolektīvo līgumu, bet mazie aizbrauca spēlēt uz zemākajām līgām. Lasvegasas Thunders parakstīja līgumu ar Žoltoku, un viņš atvēlētās minūtes laukumā atstrādāja vairāk nekā pārliecinoši.
Pēc gada viņš noslēdza līgumu ar Otavas Senators un pirmoreiz varēja saukt sevi par stabilu NHL spēlētāju. Kopā ar Senators Žoltoks pāršķīra arī kluba vēstures spožākās lappuses - divus pavasarus pēc kārtas viņi spēja iekļūt Stenlija kausa izcīņā.Divus gadus ilgā sadarbība beidzās deviņdesmit astotā gada vasarā, kad Otava paziņoja - līgums ar Latvijas uzbrucēju netiks pagarināts. Žoltokam atkal vajadzēja piedāvāt sevi spēlētāju tirgū, kur visaktīvāk leģionārus šoreiz meklēja Monreālas Canadiens:
"Bija vairāki piedāvājumi, taču Kanādas komandu izvēlējos tāpēc, ka šajā valstī mīl hokeju. Hokejs viņiem ir kā reliģija, un mana mentalitāte ir līdzīga."
Žoltoks spēlē rezerves komandā līdz deviņdesmit devītā gada novembrim, kad Canadiens treneri ir spiesti Sergeju no rezervistiem iecelt pamatsastāvā. Klubu ir apsēdušas uzvaras un savainojumi, līderi ir izsisti no ierindas uz vairākām nedēļām, un vadība tikai plāta rokas - diemžēl mēs esam spiesti pirmajā maiņā iespēlēt Žoltoku. Šīs pārmaiņas Sergeja karjerā ir tikpat straujas, cik pārsteidzoši labi viņš nospēlē komandas interesēs, - kā pirmās maiņas centra uzbrucējs Žoltoks no nesenā rezervista pārvēršas superzvaigznē. Viņš gūst vārtus un gūst rezultatīvas piespēles! Kanādas presei pietiek ar trīs nedēļām, lai atskārstu, ka Monreālas komanda ir atradusi vēl vienu briljantu - šoreiz no Baltijas.
Pēc Monreālas - sezona Edmontonā, bet no 2001.gada rudens Žoltoks trīs sezonas spēlēja Minesotas Wild , kuru pats vērtēja ļoti augstu, jo tajā bija laba organizācija un tā ļoti laba trenera vadībā spēlēja izteiktu komandas spēli, kas vienmēr bija ļoti nozīmīgi Žoltokam. Wild sastāvā Žoltoks nokļuva līdz Stenlija kausa pusfinālam un aizvadīja savas individuāli labākās sezonas. Un tieši te ieguva ļoti labu draugu – kanādiešu hokejistu, komandas biedru Dārbiju Hendriksonu.
Lai arī Sergejs vienmēr rāvies spēlēt uz Latvijas izlasi, tur viņam nevienmēr gāja labi, daļēji arī sava spurainā rakstura dēļ. Deviņdesmit septītā gada pavasarī Otavas Senators izkrita no Stenlija kausa izcīņas pirmās kārtas, un Žoltoks nevilcinoties devās pāri okeānam uz Pasaules čempionātu Somijā. Viņš ieradās brīdī, kad Latvijas izlase pārdzīvoja iekšējās pretrunas. Turnīrs tika sākts ar diviem zaudējumiem, treneri vainoja spēlētājus, spēlētāji - žurnālistus utt. Sergejs bija atbraucis palīdzēt komandai, taču vispirms viņam vajadzēja rēķināties ar komandas līderu - veterānu nostāju, kas savā godkārē negribēja pieņemt, ka kāds no malas viņus vēl mācīs spēlēt. Žoltoks neuzskatīja sevi par cilvēku no malas un tāpēc uzdrošinājās teikt, ko domā. Toreizējais Latvijas Hokeja federācijas prezidents Uģis Magone:
"Nezinu, kurā brīdī viņš salēcās ar treneri Beresņevu, taču tieši tas bija galvenais hokejista neapmierinātības iemesls. Es ar viņu aprunājos, arī Irbe, pēc tam komandas treneri... Kaut kā mums šo konfliktu izdevās nogludināt."
Zīmīgi, ka pēc tam Sergejs paškritiski atzina arī savas kļūdas - piemēram nevēlēšanos atgriezties aizsardzībā, ko viņam aiz muguras pārmeta treneris. Atzīt savas kļūdas - tas bija viens no Sergeja spēcīgākajiem ieročiem, un tieši šajā ziņā viņš izcēlās uz pārējo komandas spēlētāju fona. Iespējams, ka tieši ši rakstura īpašība viņu izvirzīja par vienu no valstsvienības spilgtākajām personībām.
Līdzīgi bija arī deviņdesmit devītajā, kad Latvija piedzīvoja nelaimīgo Norvēģijas čempionātu. Toreiz turnīra laikā izcēlās konflikts starp spēlētājiem un komandas vadību - vienīgais, kas atļāvās publiski iebilst valstsvienības menedžerim Balderim bija Žoltoks. Abu personību savstarpējie apvainojumi ieguva pat nacionālu raksturu, un tajās dienās hokejista un menedžera konflikts bija aprakstīts avīžu pirmajās lappusēs. Tiesa, atšķirībā no Baldera, kurš nevairījās publiski apspriest lecīgā hokejista cilvēciskās īpašības, Žoltoks izlases menedžerim neko nepārmeta. Viņš tikai noteica:
"Es gribu, lai vadība izturas pret izlases spēlētājiem kā pret cilvēkiem."
Lai arī kādi nebūtu bijuši konflikti, viņš atgriezās uz izlases spēlēm, kad vien spēja.
2004.gada martā Wild Žoltoku negaidīti aizmainīja uz Našvilas Predators . 2004.gada rudenī, sākoties NHL klubu īpašnieku streikam, Žoltoks iesaistījās klubā Rīga 2000, un ar Rīgas kluba formu aizvadīja arī savu pēdējo spēli 2004.gada 3.novembrī Minskā, Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejam bija svarīgi spēlēt, neskatoties uz todien slikto pašsajūtu, jo spēli klātienē vēroja viņa Minskā dzīvojošais tēvs un citi radinieki. Jau 2003.gadā viņam bija konstatēta sirds aritmija: 2003.gada oktobrī Wild spēlē pret Kalgari Flames Sergejs 2.trešdaļā zaudēja samaņu. Izejot pārbaudes gan Amerikā, gan Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, ārsti tomēr atļāva turpināt spēlēt. Hokejists izlaida septiņas spēles un tad atgriezās un laukuma, priecīgs, ka ar viņa sirdi viss esot kārtībā.
Neilgi pirms Rīgas 2000 un Minskas Dinamo spēles beigām Žoltoks atstāja laukumu un ārstu pavadībā devās uz ģērbtuvēm. Tās viņš nesasniedza: pa ceļam viņš sabruka. Ārsti apmēram stundu cīnījās par viņa dzīvību, bet nesekmīgi.
Žoltokam palika sieva Anna un divi dēli - Edgars un Ņikita.
Kad Pasaules hokeja čempionātam Rīgā tika celta jaunā halle, bija ierosinājumi to nosaukt Sergeja Žoltoka vārdā, kas, kā zināms, nenotika. Arī ierosinājumu nodēvēt viņa vārdā ielu jaunās halles tuvumā Rīgas dome noraidīja. 2005.gada septembrī notika Žoltoka piemiņas turnīrs U-20 izlasēm. Un Žoltoka vārdu nes Rīgas 55.vidusskola, kurā hokeju mīl tikpat ļoti kā to darīja Sergejs.
"Kolektīvs - tas ir Latvijas izlases spēks. Es esmu daudziem amerikāņiem un daudziem kanādiešiem stāstījis par mūsu izlasi, par to, kā mēs sabraucam pavasaros kopā un spēlējam par Latvijas karogu. Viņi mani apskauž, ka man ir tāda izdevība, un tieši tāpēc es vienmēr būšu uzticīgs izlasei. Arī līdzjutēju dēļ."
