Otrdiena. 1. augusts, 2011. gads
Jaukā "tūristu" klātbūtnē braucu 11 tramvajā no mežaparka. Kā jau kārtīgam tūristam no austrumiem līdzi bija forša truba kur skanēja kalbasņiks, cik nu vien tā tumba velk. Nu man līdzi mp3 nebij, tā ko bez krekla sēdošā tūrista mūzika nenāca par sliktu. Pēkšņi tur kaut kāda latviete, latviski sāk viņam braukt virsū, ka nevēlas klausīties šo daiļo mūzikas stilu. Jaunajam pieklājīgajam cilvēkam protams nervi neizturēja (šitādu bezkaunību) un šis teica "zakroj rot bļa". Nu vsjo, puisis un es laimīgs, jo muzons skan un neviens neprotestē. Normāli turpinam ceļu, sitot kāju līdzi "dun dun dun", a te ne no kurienes pamostas kaut kāda grūtniece un izspļauj: "ti zajebal uže, bļaģ, spatj haču nahuj". Tūrists atsper pretīm kaut ko asu un ne no kurienes, grūtniece pieceļās kājās un ar taisnu, Kļičko cienīgu bliezienu iesit puisim pa aci (divreiz). Pēc pāris vārdu apmaiņas, džuse vēl pāris reizes iesit pa deniņiem, aci, degunu, un aiziet nostāties pie durvīm, lai kāptu ārā. Čalis izdomjāja paturpināt vārdu apmaiņu: "ti kazajoba bļa, suka njedatrahnutaja bļa, vaņučaja skatjina". Grūtniece: "sam ti kazajob bļa, rot zakroj".
Pēc personīgās vārdu apmaiņas varēja noprast, ka abi ārzemju tūristi ir civillaulībā, kā konkrētā jaunā mazā, gaidāmā bērna vecāki.
Tikai jāpiemin, ka "kazajob" principā nozīmē kazu drāzējs, un es īsti nesapratu pēdējās vārdu apmaiņas šifrēto ziņojumu. It sevišķi mīklaini ir tas ar cik kājām (un varbūt ragiem) piedzims šī jaukā ārzemnieku pārīša bērniņš.
RAKSTI ARĪ TU PIEDZĪVOJUMUS AR ĀRZEMJU VIESIEM ŠAJĀ ZEMĒ.
