Kad man bija 10. gadi, mani vecāki iedeva manu pirmo kabatas naudu - 20Ls. Ieejot lielveikalā es negāju pie konfektēm, drēbēm, bet iegāju Elkor veikalā. Paskatījos diskus, filmas, un nogāju gar spožu stiklotu stendu... es apžilbu, jo ieraudzīju Sims 2.
Paskatījos uz cenu - tieši divdesmit latu... No sākuma biju domājusi iet garām, bet tomēr piegāju pie pārdevēja un pajautāju lai attaisa stendu, un iedod rokās paskatīties viņu. Apskatīju, man izstāstija par disku, un arī par papildinājumiem. Biju sajūsmā. No sākuma domāju - varbūt tomēr labāk nevajag, jo tā ir visa mana nauda, sapratu ja nopirkšu to vairs naudas nebūs, tas būs viss! Bet tā galu galā nopirku disku.
Es biju gan draugiem.lv, face.lv ,facebook.lv bet man šie portāli nesaistīja. Kad ieliku disku datorā mani pārņēma maza spreidze - kā tas būs? Vai man patiks?... Un tad tika ielādēta pirmā lapa, biju sajūsmā. Uzspiedu downlod in computer. Lādēja ilgi, tāpēc nervozēju arī, jo bija domas ka arī dators nepieņems disku. Bet tā nenotika, viss ielādējās un disks gāja. Tā es spēlēju 1h,2h,3h... un aizspēlējos ka uz laiku pat vairs neskatījos. Attapos 4:00 kad jau gaisma ausa. Biju šokā. Aizgāju gulēt , un pamodos 14:00. Vecāki jau sen aizbrauca strādāt, jo bija vasaras brīvlaiks. Iedzēru ūdeni , burtiski aizskrēju uz toleti un sataisīju matus. Piesēdos atkal pie datora un spēlēju vēl... Nemanot paskrēja 5 stundas! Pēkšņi dzirdu sētā iebraucam tēti. Aizskrēju uz savu izstabu un uzvilku pirmo kas bija pa rokai. Stāstīju tētim ka šodien darīju daudzko, ēdu daudzko, nu vārdu sakot blefoju. Vakariņās apēdu 3 porcijas ar zupu ko mamma bija uzvārijusi vakariņās, jo es tak pa dienu neko neēdu !!! Pēc vakariņām atkal skrēju pie datora, bet šoreiz jau biju ar laiku labi draugi un atjēdzos šoreiz 2:00, pamodos 11:00. Un tā man pagāja katra diena. Līdz pamanīju ka draugi no manis atsvešinās, nesapratu kāpēc. Tad pēc divām nedēļām man vecāki pateica - ''Viss! Tu vairs šo spēli nespēlēsi!!!'', līdz ar to viņi man atņēma gan disku gan datoru. Es raudāju ilgi jo ilgi, jo domāju ka man atņemta visa mana dzīve. Sāku ignorēt vecākus, neēst. Ar laiku arī paliku tievāka, bet man tas bija pie kājas, man galvenais bija dabūt manu spēli atpakaļ !!! Tad kādu dienu piezvanīju savai labākajai draudzenei, un jautāju kas notiek? Viņa man izstāstija ka neviens ar mani vairs draudzēties negrib, jo es vienkārši nerunāju ar nevienu neceļu klausuli un vairs ārā neeju. Tieši tad sapratu kas man mani notiek.
Šobrīd ir pagājuši 3 gadi, un esmu sapratu kas es esmu, un no kā sastāv mana dzīve. Esmu laimīga ka man ir tāda draudzene un vecāki. Sims 2 šobrīd ir sen pārdots, jo man tas nebija vajadzīgs. Šobrīd dators man ir vienaldzīgs. Šobrīd manos plānos ir draugi, ģimene, un aktivitāte. Es ļoti novēlu citiem cilvēkiem nesākt to spēli ja tu saproti ka ātri kļūsti atkarīgs. Ceru ka kāds no šī raksta ir kautko iemācijies. Es no savas rūgtās Sims 2 pieredzes iemācījos - Tu esi vajadzīgs draugiem un ģimenei nevis metāla kastei!
Amanda, 14 gadi..
