Mums visiem mēdz „pazust” laiks. Tajos brīžos mums liekas, ka tikko taču bija... Kur pazuda? Nereti pēc tam gadās, ka visas pārējās lietas, kas vēl jāizdara, jāsasteidz. Mēs sākam domāt, ko tad esam sadarījuši „zudušajā” laikā, ka kāds mums to ir atņēmis. Tomēr jautājums te pat vien blakus, neatbildēts, apmuļļāts no visām pusēm – Kur pazūd mans laiks? Kas gan to nozog?
Laiks ir relatīva mērvienība un patiesība tas nekur nepazūd, jo tam nav kur pazust, kur noslēpties, tas ir te un tagad. Laiks var paiet nemanot tev, bet iespējams, ka kādam tas gandrīz vai uz vietas stāv. Guļot mēs nemaz nemanam, kā paiet laiks, bet sēžot kāda garlaicīgā stundā, mēs pulkstenī ieskatamies ik minūti.
Lielākoties mūsu laiku nozog mīlestība. Mīlestība pret hobiju, draugiem, ģimeni, dabu, dzīvniekiem. Mīlestība pret mirkli, ko mēs izbaudam, ko mīlam. Sanāk, ka laiku zog arī jautrība un siltas sarunas, miegs. Patiesībā, laiks tikai tiek piepildīts ar jaukiem mirkļiem, bet vienu mirkli jau nevar piepildīt ar miljoniem jauku lietu, tāpēc nāk nākamais mirklis.
Mans zudušais laiks glabājas man atmiņās un sirdī, jo tas tiek pavadīts draugu lokā, veselīgā uztraukumā pirms sacensībām, lidojumā un sadarbībā kopā ar apburošāku radību šajā pasaulē – zirgu.
Protams, laiks pazūd arī mūsdienu tehnoloģijās, bet tie ir tikai nelietīgi laika zagļi, kurus cenšos neizmantot bez vajadzības.
Galu galā, laiks ir tikai te un tagad, kuru iespējams tieši sobrīd zog mīlestība pret to, ko daru un kas esmu!
