Pašnāvību veidi10

Pašnāvību veidi Fantāzijas par pašnāvību vai domas par nāvi nav psihiskas slimības specifiska pazīme. Šādas domas ir bijušas lielākai daļai cilvēku. Smagos dzīves brīžos nodomāt „es gribētu labāk nomirt" vai „es negribu vairs dzīvot" nav nekas neparasts. Šis domas ir kā „tvaika vārstulis" spēcīgiem, smagiem emocionāliem saviļņojumiem. Lielākoties pēc šādas emocionālas izlādes cilvēks atrod pozitīvu risinājumu problēmām, kas vairs nešķiet nepārvaramas. Visbiežāk pat viena saruna ļauj uz smago situāciju paraudzīties no cita skata punkta un reālāk dzīvot tālāk. Pašnāvību mēģinājumi ir sastopami vismaz 10 reizes biežāk nekā pabeigtas pašnāvības. Pētījumi rāda, ka lielākajā daļā pašnāvību mēģinājumu ir ierobežotas iespējas sasniegt rezultātu un tie tiek veikti tādos apstākļos, kur liela iespējamība saņemt palīdzību vai pievērst sev uzmanību Uzmanības pievēršana ir galvenais, bieži arī apzinātais mērķis. Tā piemēram, pusaudzis, kas ar trulām šķērēm griež sev roku apakšdelmos, vēlas, lai vecāki pievērš viņam lielāku uzmanību un uzklausa. Reizēm šādi demonstratīvi pašnāvību mēģinājumi var arī izdoties, kā nelaimes gadījums. Lielākā daļa pašnāvības mēģinājumu ir impulsīvas darbības, kas veiktas ar minimālu sagatavošanos un var tikt uzskatīti kā saucieni pēc palīdzības. Apmēram 8% cilvēku, kas veikuši pašnāvības mēģinājumu 10 gadu laikā to mēģina vēlreiz, daļa arī vairākkārtīgi un kāda no atkārtotajām reizēm arī parasti beidzās traģiski. Tādēļ katru pašnāvības mēģinājumu vajadzētu uztvert nopietni un palīdzēt izmisušajam cilvēkam, kas sauc pēc palīdzības. Pabeigtas pašnāvības nozīmē apzinātu un apdomātu rīcību, kuras rezultāts ir nāve. Doma reāli mirt parasti atnāk lēnām. Sākumā tās ir acumirklīgas un vispārīgas domas. Sākumā doma ir doma par nāvi, kā iespēju atbrīvoties no kādām problēmām. Vēlāk nāve šķiet vienīgā izeja. Veidojas dilemma, vainu nepanesama dzīve, vai izredzes uz brīvību nāvē. Iestājas „aklums" saskatīt jebkādas citas iespējas. Lai pieņemtu izšķirošo lēmumu ir jābūt vismaz trīs savstarpēji saistītiem apstākļiem: motīvu komplekss, kritiski notikumi kā katalizators vai „palaišanas poga" un līdzekļi pašnāvības īstenošanai. Visbiežākie kritiskie notikumi ir šķiršanās vai smags konflikts ar mīļoto cilvēku, dzīvesbiedra vai bērna nāve, aresta vai bankrota draudi, nespēja atrisināt sev būtiskas dzīves situācijas. Kritiskais notikums parasti ir sešas nedēļas pirms pašnāvības. Savukārt galvenie traumējošie notikumi var būt notikuši pirms vairākiem mēnešiem vai pat gada, tādēļ pirmā brīdī var pat nešķist saistīti ar pašnāvību. Nesen notikušais, varbūt pat it kā nenozīmīgais kritiskais notikums parasti ir tikai pēdējais piliens traukam, kas līst pāri malām.