Pirms pasaulē pirmās atombumbas uzspridzināšanas zinātnieki bija sīvi strīdējušies dienām ilgi. Daži uzskatīja, ka bumba vispār nesprāgs, kamēr citi baidījās, ka tā iznīcinās visu Ņūmeksikas štatu. Daudzi bija gatavi derēt uz visu savu mantu, ka sprādziena rezultātā aizdegsies atmosfēra un cilvēce ies bojā. Šis eksperiments bija vairākus gadu desmitus ilgušu pētījumu kulminācija.
Pasaulē sākās jauns laikmets
Ap 1900. gadu fiziķi Pjērs un Marija Kirī konstatēja, ka atoma kodols var izdalīt milzīgu enerģijas daudzumu.
Viņi zināja, ka kodols sastāv no cieši sablīvētiem neitroniem un protoniem, kurus tur kopā to iekšējo saišu enerģija. Ja šīs daļiņas atdala citu no citas, tad enerģijas izlāde būs miljoniem reižu lielāka nekā tad, ja vielu sadedzinātu parastā veidā.
1932. gadā anglim Džonam Kokroftam un īram Ernestam Voltonam izdevās veikt atoma skaldīšanu. Taču šajā skaldīšanas eksperimentā neatbrīvojās
tik daudz enerģijas, lai izraisītu ķēdes reakciju. Izšķirošo soli spēra 1938. gadā. Vācieši Oto Hāns un Fricis Štrāsmanis atklāja, ka viņi var skaldīt ķīmiskā elementa urāna kodolu.
Nestabilajā Eiropas politiskajā vidē daudzi politiķi šim atklājumam saskatīja militāru lietojumu.
Nacistus aizkavēja kļūda aprēķinos
Jau pirms kara sākuma daudzi pasaules izcilākie fiziķi aizbēga no Vācijas. Vairāki no viņiem 1940. gadā brīdināja Lielbritānijas valdību, ka Vācija grasoties būvēt “pastardienas bumbu”. Šo brīdinājumu nosūtīja tālāk visiem britu sabiedrotajiem. Drīz sākās pētījumi jaunās superbumbas izstrādei.
Vācieši veiksmīgi sāka darbu un ātri uzbūvēja efektīvu reaktoru. Vadošais vācu pētnieks Verners Heizenbergs izraudzījās īpašu procedūru, kurai bija vajadzīgs smagais ūdens. Tā ražošana bija ļoti energoietilpīga. Vācieši cerēja, ka varēs izmantot okupētās Norvēģijas hidroelektrostaciju saražoto lēto enerģiju. Taču sabiedrotie veica sabotāžu Norvēģijas smagā ūdens fabrikā Rjūkanā, tā vācieši nedabūja pietiekami daudz šīs vielas.
Turklāt vācu zinātnieki kļūdījās aprēķinos: viņi uzskatīja, ka bumbai vajadzīgi daudzi simti kilogramu urāna-235, un tā izmaksas viņiem šķita pārāk lielas. Nacistu atombumbas programma pamazām, bet droši virzījās pretim neveiksmei.
Pārspēja ASV autobūves nozari
1941. gadā ASV prezidents Rūzvelts nolēma uzsākt lielāko zinātnisko projektu, kādu pasaule līdz šim bija pieredzējusi. Pilnīgā slepenībā viņš “Manhetenas projektam” piešķīra divarpus miljardu dolāru. Kopā pieņēma darbā vairāk nekā 125 000 cilvēku.
Kad slepenās fabrikas parakstīja līgumus ar tūkstošiem strādnieku, tajos bija teikts, “ka viņiem nav jāzina nekas par darbu kopējo mērķi, bet katrā vakara ēdienreizē viņi saņems bifšteku”.
Projekta intensīvākajā posmā tā apjoms bija lielāks par visu amerikāņu autobūves nozari un patērēja 10% no visas ASV saražotās elektrības.
Tuksnesī netrūka ideju
Manhetenas projekta labākos fiziķus un inženierus nometināja speciāli izveidotā kempingā tuksnešainā augstienē Losalamosas pilsētiņas tuvumā Ņūmeksikas tuksnesī.
Losalamosā 1943. gadā strādāja ap 250 zinātnieku. Pēc diviem gadiem viņu bija 3500, un daudziem līdzi bija sieva un bērni. Tā bija dzīvīga miniatūra pilsētiņa, kur zem pastāvīgi zilajām debesīm ļoti ātri un haotiski tapa pagaidu celtnes. Starp dzīvojamajām barakām uz auklas žuva nupat izmazgāta veļa. Kamēr sievietes mēģināja organizēt ikdienas dzīvi, vīri strādāja laboratorijā.
Cerības uz divu veidu bumbām
Jau no sākuma zinātnieki vienlaikus izstrādāja divu veidu atombumbas: viena bija urāna bumba, bet otrajā izmantoja plutoniju.
ASV rūpnīcas 1945. gada vasarā bija kopumā saražojušas apmēram 50 kg urāna-235 un tik daudz plutonija, ka tā pietika divām atombumbām. Šīs bumbas ieguva nosaukumus atbilstoši to formai: “Mazulis” (“Little Boy”) un “Resnulis” (“Fat Man”). Tās abas bija paredzēts nomest virs Japānas.
Smiltis pārvērtās stiklā
Izmēģinājuma bumbu „Lietiņu” (The Gadget) samontēja trijās dienās. To novietoja 20 metru augsta tērauda torņa galā, lai atdarinātu bumbas kritienu no lidmašīnas.
Atombumba “Lietiņa” uzsprāga pulksten 5.29.45. Pasaule pielija ar gaismu krīta baltumā.
Pēc 40 sekundēm līdz novērotājiem atbrāzās spiediena vilnis, pat 320 kilometru attālumā bija dzirdama “pastardienas duna”. Debesīs pacēlās aptuveni 12 kilometru augsta sprādziena sēne. Tuksneša smiltis izkusa un pārvērtās par stiklam līdzīgu radioaktīvu masu.
“Izdevās,” konstatēja fiziķis Roberts Openheimers. Pēc dažām stundām viņš citēja kādu hinduisma tekstu: “Tagad es esmu nāve, kas iznīcina pasaules.”
Hitlers pagalam, nu kārta Japānai
Eiropā karš bija beidzies pirms dažiem mēnešiem. Klusajā okeānā tas joprojām turpinājās, ASV kaujas ar Japānu bija ļoti asiņainas. Amerikāņi secināja, ka Japāna nemaz negrasās padoties.
Dažas nedēļas pēc izmēģinājuma sprādziena ASV prezidents Harijs Trumens pavēlēja nomest pirmo bumbu. Viņš cerēja, ka šis briesmīgais ierocis japāņiem liks padoties.
1945. gada 6. augustā bumbvedējs “B-29 Enola Gay” uzņēma kursu uz Hirosimu.
Tūkstošiem japāņu gāja bojā nepilnu sekundi pēc tam, kad ieraudzīja sprādziena uzliesmojumu.
Tika nogalināti 140 000 cilvēku un izpostītas 70 000 no 76 000 pilsētas ēku.
Taču Japāna nepadevās. Tādēļ ASV pēc trim dienām nometa “Resnuli” virs Nagasaki pilsētas. Gāja bojā vēl 80 000 japāņu. Japānas iedzīvotāji 15. augustā klausījās sava imperatora radio uzrunu, kurā tas pasludināja līdz šim neiedomājamo Uzlecošās saules zemes bezierunu padošanos.
Visu rakstu lasi februāra žurnālā „Ilustrētā pasaules vēsture”
