Tagad nedomājiet par rozā ziloni. Nemaz nedomājiet! Par ko jūs tagad domājat? Es taču teicu – nedomājiet par rozā ziloni!
Reklāma
Ja paskatāmies tuvāk – ko es liku jums darīt? Nedomāt. Ko tad īsti nozīmē nedomāt? Lai to saprastu, vispirms ir jāatceras, kas tas ir – domāt. Tā kā es norādīju, par ko tieši nevajag domāt, prātā gluži automātiski parādās rozā ziloņa tēls. Tagad, kad esam atcerējušies, ko nozīmē domāt, varam sākt iztēloties kaut ko, kas atbilstu pretējai darbībai. Tā kā nedomāt nemaz mēs ļoti reti kurš protam, būs jāiztiek ar domāšanu par kaut ko citu, piemēram, par sev tuvu cilvēku, par pusdienām, par darāmo darbu. Tā jau ir katra paša izvēle.
Tādā veidā zemapziņa reaģē uz visiem vārdiem, kas sākas ar "ne". Tai ir grūti, reizēm pat neiespējami iztēloties negatīvu attēlu. Tikai prātam piepalīdzot, izdodas saprast, ko tad īsti darīt.
Atļaušos atstāstīt rokrakstu analīzes eksperta Barta Bageta (Bart Baggett, handwritinguniversity.com) stāstu par savu bērnību. Viņam ļoti patika kāpt kokos. Reiz viņš bija uzrāpies diezgan augstu un bīstami šūpojās. Mazais bērna prāts neapjauta iespējamās briesmas nokrist un sasisties, viņam vienkārši bija jautri atrasties tik augstu. Barta māsīca Tomija arī bija uzrāpusies tajā pašā kokā un turējās pie pirmajiem zariem. Gan Barta tēvs, gan Tomijas māte bija pamanījuši bērnu draiskošanos un pienākuši tuvāk. Pēkšņi uzpūta spēcīga vēja brāzma, lapas sāka plivināties un koks bīstami sašūpojās. Tēvs uzsauca: "Turies pie zara!" Barts tā arī darīja. Nākamā lieta, ko viņš atceras, bija māsīcas skaļās raudas guļot zemē. Viņa bija nokritusi.
Kad Barts norāpās zemē, viņš uzzināja, ka Tomijas māte uzsaukusi: "Nekrīti zemē!" Bet tieši to Tomija arī izdarīja…
Pirmā asociācija nolieguma vārdiem ir tieši tas, ko vārds noliedz. Sakot "Nedusmojies!", mēs it kā pamudinām otru (vai paši sevi, ja sakām sev) dusmoties. Aiztaupīsim sev un citiem lieku prāta piepūli, mēģinot atrast kaut ko, ko likt dusmošanās un citu nevēlamo darbību vietā. Aiztaupīsim asociācijas, tēlus un sajūtas, kas rodas, iedomājoties par noliegtajām lietām. Teiksim uzreiz: "Priecājies!"
Atceros reiz, kad biju mazs, skolotāja lika visai klasei piecelties kājās, tādējādi uzsverot, cik svarīgs būs viņas sakāmais. Viņa teica: "Nekad nelietojiet vārdus, kas sākas ar "ne"!" Atzīstos, "ne" vārdiņus esmu lietojis daudz, daudz… Šo bērnības ainu atcerējos tikai tagad, pēc pāris desmitiem gadu.
Ceru, ka manis rakstītais pamudinās jūs teikt vairāk pozitīvu vārdu, ka tas kļūs par ieradumu. Būsim citiem labu vēloši cilvēki gan darbos, gan arī vārdos!
