Der atcerēties dažus ūdenspīpes smēķēšanas etiķetes noteikumus. Piemēram, nav pieklājīgi kompānijā ūdenspīpi pasniegt no rokas rokā – etiķete prasa to nolikt uz grīdas, lai otrs smēķētājs pats to pēc tam paņemtu. Uz galda likt var tikai nelielu izmēru dekoratīvu pīpi, pārējām īstā vieta ir uz grīdas. Un arī smēķētājam vajadzētu sēdēt uz zema sēdekļa vai pat pusguļus zvilnēt spilvenos.
Par rupju etiķetes pārkāpumu uzskatāms mēģinājums piesmēķēt cigareti no ūdenspīpes oglēm – tā uzvesties var atļauties tikai mežonis. Prāta darbs nebūtu arī mēģinājums bāzt ūdenspīpē tabaku, kas nav tai domāta – piemēram, tinamo cigarešu tabaku. Visticamākais, ka šādas izdarības beigsies ar to, ka smēķētājs vienkārši apsvilinās sev rīkli.
Noteikumi, ko nepieciešams ievērot, lai ūdenspīpe kalpotu ilgi un kārtīgi: neņem pīpi aiz augšējās daļas – var gadīties, ka ar ūdeni piepildītā apakšdaļa atvienosies, nokritīs uz grīdas un saplīsīs. Pīpes apakšējo daļu vienmēr vajag pieturēt; kad pīpe izpīpēta, nevajag uzreiz ķerties pie tās tīrīšanas – pagaidi, lai tā atdziest, citādi apdedzināsies; ja tīrīšanas darbus atliksi uz parītdienu, tad netīrā pīpe tikmēr iedzīvosies nelāgā smakā, ko tev pašam vien nāksies izbaudīt nākamajā smēķēšanas reizē. Tādēļ labāk tīrīšanu garumā nevilkt; pīpes mazgāšanai izmanto tīru un karstu ūdeni. Ar trauku mazgāšanas līdzekļiem, tīrot pīpes metāla daļas un caurulītes, labāk neaizrauties – ja kaut kur aizķersies tā daļiņas, tad to garšu izjutīsi nākamajā smēķēšanas seansā. Nekāds patīkamais tas droši vien nebūs. Stikla kolbu gan ar mazgāšanas līdzekļiem vari pucēt droši; iemušus un caurulītes labāk izskalot no abām pusēm, lai pilnīgi droši tiktu vaļā no visiem nosēdumiem. Caurulītes pēc tam vajag paturēt vertikālā stāvoklī un izpūst, lai atbrīvotos no ūdens paliekām. Pēc tam ūdenspīpi izjauktā stāvoklī vajag izžāvēt. Un tad tā būs atkal gatava lietošanai! Iz vēstures.
Ūdenspīpju pirmsākumi meklējami senos laikos Indijā. Tolaik gan pīpes vēl bija diezgan primitīvas, jo tika izgatavotas no kokosriekstu čaulām. Laika gaitā ūdenspīpes izplatījās tagadējās Irānas teritorijā, bet no turienes pa visu arābu pasauli.
Arābu sabiedrībā ūdenspīpei bija ierādīta īpaša vieta – intelektuāla saruna vai svinīgas pusdienas nebija iedomājamas bez pīpes kūpināšanas. Uzaicinājums kopīgi uzsmēķēt ūdenspīpi skaitījās (un skaitās vēl šobaltdien) pagodinājums, no kura atteikties būtu ļoti nepieklājīgi. Interesanti, ka ūdenspīpju ražošana jau sendienās izvērtās par veselu industriju, jo atsevišķas pīpju daļas taisīja īpaši amatnieki, kuru arods tika godāts attiecīgo detaļu vārdā. Un, kā jau arābu pasaulē pieklājās, nereti ūdenspīpes, īpaši jau to iemuši, bija īsts mākslas darbs.
Tāpat kā sendienās, arī mūsdienās ūdenspīpe tiek uzskatīta par labu stresa apkarošanas līdzekli. Un kā nu ne – zvilnot spilvenos un smēķējot smaržīgu tabaku, kaut kā nelien galvā drūmas domas par degvielas cenu kāpumu vai inflāciju. Bez tam der likt aiz auss, ka ūdenspīpes dūmu, kas tiek filtrēts caur ūdeni, veido lielākoties ūdens tvaiki, tādēļ kaitīgo vielu tajā ir ievērojami mazāk nekā parastajās cigaretēs.
