Nav šaubu, ka parazīti ir vieni no intelektuālākajām infekcijās, kādas tik ir iespējams saķert. Bet zinātnieki joprojām tikai mācās un brīnās par to, cik labi parazīti spēj manipulēt savus upurus. Ophiocordyceps unilateralis sēnīte, manuprāt, ieņem pirmo vietu šajā jomā, jo liek bezpalīdzīgajām darba skudrām mirt sēnītei labvēlīgajā vietā.
Problēma: tu esi sēnīte, kura spēj augt tikai noteiktos apstākļos, bet tev nav perifēriju, kuras nodrošinātu pārvietošanos. Risinājums: aizņemties skudras ķermeni, lai tas veiktu pārvietošanos tavā vietā, un tad ierīkot tajā midzeni.
Šī parazītiskā sēnīte iebrūkt skudras sistēmā, pēc tam kukainis joprojām spēj dzīvot vairākas stundas. Šo stundu laikā parazīts „stūrē” tās nozagto, ērto nēsātāju prom no ligzas. Sēnīte liks savam zombijam nonākt līdz tai labvēlīgai vietai, piemēram, uz kāda auga lapas. Tad kukainis saķer lapu ar saviem žokļiem un laimīgi mirst. Šādā stāvoklī beigtais kukainis spēs noturēties pat vairākas nedēļas – tas ir pietiekams laiks, lai sēnīte sāktu izkaisīt sporas, un tad viss varēs sākties no jauna.
To, cik precīzi sēnīte vada tās zombijus pretī nāvei, centās noskaidrot viens no Hārvardas Universitātes pārstāvjiem David P. Hughes. Viņs un viņa komanda Taizemē pētīja vietējās skudras. Viņi nonāca pie secinājuma, ka infekciozās darba skudras gandrīz vienmēr atradās stipri pieķērušās zem koku, krūmu un augu lapām kādus 25 cm virs zemes. Interesanti ir arī tas, ka lielākā daļa no beigtajām skudrām tika atrastas uz auga lapām ziemeļrietumu pusē t.i. siltums, mitrums un saules gaisma šajās vietās ir optimāla priekš sēnītes turpmākās augšanas un reprodukcijas. Ja godīgi, tad šīs vietas bija principā perfektas priekš sēnītes tālākās attīstības, zinātnieki pārvietoja dažas lapas ar beigtām skudrām uz citiem regioniem. Ja lapa bija pārāk augstu vai zemu novietota, parazīts lāgā neattīstījās.
Šī sēnīte neaprobežo sevi tikai skudras izmantošanā kā transporta līdzekli, tā pārveido skudras iekšas par cukuriem, kurus izmanto savā labā, bet liek mierā skudras muskuļus, kuri nodrošina nāvējošo ķērienu pie augu lapām. Sēnīte saglabā arī skudras ārējo čaulu, ieaugot tās plaisās. Tādējādi parūpējoties par to, lai mikrobi un citas sēnes netiek iekšā.Sēnītei sāk augt hifas visā skudras ķermenī, pēc pāris dienām tā jau urbsies cauri skudras ārējam skeletam vienmēr vienā un tajā pašā vietā – galvas pakauša daļā. Jau nedēļas laikā fungus būs aptuveni divas reizes garāks kā pati skudra un sāks seksuālo reprodukciju. Kad sēnīte sāk izkaisīt sporas, veidojas tā sauktais nāves lauks aptuveni 1 m2 lielumā zem skudras līķīša, kurš inficē katru šajā laukā nonākošo skudru.
Jāpiebilst, ka šī sēne inficē galvenokārt tikai Camponotus leonardi skudras, kuras dzīvo tropisko lietusmežu kokos. Šis parazīts ir evolucionējis, lai manipulētu šo specifisko nēsātāju.
Tas, ka skudras inficējoties aprauj sociālās attiecības ar pārējām skudrām un tiecas sevi izolēt, lai neinficētu savus biedrs, būtu diezgan ticams skaidrojums šādai zombij skudru parādībai, bet tas, ka tās mirst tik ideālās priekš O.unilateralis vietās, tiešām liek domāt savādāk.
Kā izveidot zombij skudru armiju? Inficējam Camponotus leonardi skudru ar Ophiocordyceps unilateralis sēnīti, sagaidam skudras nāvējošo ķērienu pie lapas ~25cm augstumā virs zemes. Pagaidam, kamēr sēnīte pilnībā attīstās. Vērojas kā skudras pārvēršas par zombijiem, šķērsojot O.unilateralis nāvējošo lauku.
