Cilvēki, personisku iemeslu vadīti, nereti, nevienu nebrīdinot, maina dzīvesvietu, nodarbošanos un pat vārdu. Daži pazūd noziedznieku savstarpējo konfliktu vai kriminālu darbību rezultātā. Reizēm paliek nepamanīti pēkšņas nāves gadījumi uz ūdens vai īpaši nomaļās vietās.
Iepriekšminētais tomēr izskaidro ne vairāk kā 95% no pazušanām. Pietiekami bieži ļaudis burtiski izgaist, liekot mainīt visus mūsu priekšstatus par apkārtējo pasauli.
Kā tas notiek?
1890. gadā francūzis Luijs Leprenss izgatavoja pasaulē pirmo kinokameru un plānoja doties uz ASV, lai gūtu peļņu no sava izgudrojuma. Pirms brauciena viņš nolēma apciemot brāļa ģimeni. 16. septembrī Leprenss sēdās vilcienā Dižona–Parīze un pazuda bez pēdām. Leprensa izgudrojumu aizmirsa un kino pirmatklājēju slava piecus gadus vēlāk tika brāļiem Lumjēriem.
Problēma, ko anomālo parādību pētnieku aprindās apzīmē ar terminu "cilvēku izzušana", kļuva aktuāla tikai 20. gadsimta sākumā, kad jaunās identifikācijas metodes beidzot ļāva noteikt, vai cilvēks tiešām ir tas, par kuru uzdodas.
Ap 1920. gadu britu policija apkopoja datus par 170 tūkstošiem angļu, kuri bija pazuduši laikā no 1907. līdz 1913. gadam, un secināja, ka 3260 ne tikai nav atrasti, bet viņu pazušanai nav saprātīga izskaidrojuma.
1967. gada 4. janvārī tolaik slavenākais sacīkšu braucējs Donalds Kempbels gatavojās pārspēt paša pasaules ātruma rekordu uz ūdens. Starts bija veiksmīgs, un drīz vien Kempbela reaktīvā ātrumlaiva "Zilais putns" tuvojās finišam, attīstot gandrīz 500 kilometru ātrumu stundā. Pēkšņi dažus metrus no finiša "Zilais putns" apmeta kūleni un pazuda viļņos. Katastrofa kļuva par gada sensāciju – fotogrāfijas no notikuma vietas publicēja arī Latvijā. Lai gan avārija notika skatītāju un glābēju komandas acu priekšā, pašu Kempbelu tā arī neatrada. Viņu oficiāli par mirušu atzina tikai uz notikušās katastrofas fakta pamata.
Neizskaidrojamas izzušanas faktu pirmo reizi pierādīja Ņujorkā 1920. gadā, kad toreiz vēl mierīgajā pilsētas centrālajā parkā pazuda kāda Dorotija Arnolda. Šī diena, 12. decembris, Arnoldas jaunkundzei bija ļoti aizņemta, un, aptaujājot cilvēkus, kurus Dorotijai bija jāapciemo, policija noteica viņas izzušanas vietu ar dažu desmitu metru precizitāti. Dorotijas turīgo vecāku un draugu ierosinātā izmeklēšana noskaidroja vienīgi to, ka noziedznieku uzbrukums lielpilsētas centrā tūlīt būtu pamanīts un vienīgais cilvēks, kurš būtu varējis Dorotiju pierunāt slepus bēgt, tobrīd atradās Itālijā.
Apkopojot ziņas par slavenajām izzušanām, kā arī nedaudzo pārbiedēto aculiecinieku neskaidros stāstus, pētnieki secināja, ka runa ir par jaunu īpaša veida anomālo parādību. Viņu rīcībā esošā informācija liecināja, ka katru gadu uz mūsu planētas bez pēdām izzūd vismaz simt tūkstoši cilvēku.
Izzušana notiek pēkšņi, bez brīdinājuma un nav saistīta ar konkrētās personas uzskatiem un pašsajūtu. Cilvēki izgaist kā kino, momentāni, bez trokšņa, gaismas vai citiem fizikāliem efektiem. Izzušanas visbiežāk notiek vasarās, galvenokārt vietās, kur tās nevar novērot citi cilvēki.
Kur meklēt atbildi?
Cilvēku izzušanas fenomens dzen pētniekus strupceļā ar to, ka ir tik neizteiksmīgs. Izzušanas brīžos nav novēroti ne NLO, ne poltergeisti. Pazudušie visbiežāk ir vidusmēra ļaudis bez ekstrasensorām spējām. Tāpēc katrs anomāliju speciālists cenšas izskaidrot šo parādību savas iecienītākās tēmas ietvaros.
Mūsdienu ievērojamākais krievu ufologs V. Ažaža ir pārliecināts, ka izzušanas ir viens no veidiem, kā citplanētieši nolaupa cilvēkus. Pēc viņa domām, šādi nolaupīto skaits mūsdienu Krievijā var sasniegt pat 25 tūkstošus.
Cits pētnieks, V. Černobrovs, uzskata, ka vismaz daži no pazudušajiem pārvietojas laikā, visticamāk – pagātnē. Par piemēru var minēt neticamo notikumu Francijā, kad 1881. gadā zibens iespēra vietā, kur gulēja kādas fermas sargsuns, un dzīvnieks vienkārši izgaisa. 1577. gadā tādas pašas sugas suns cita negaisa laikā pēkšņi nez no kurienes uzradās kādas Anglijas mazpilsētas baznīcā. Ja pagātnē var atsviest dzīvniekus, tas tikpat labi var notikt arī ar cilvēkiem.
Šķiet, ka cilvēku izzušanas noslēpumu jau pirms astoņdesmit gadiem atminēja anomālo parādību izpētes pamatlicējs Čarlzs Forts, norādot, ka tās pamatā ir spontānā teleportācija – pēkšņa pārvietošanās milzu attālumā. Mūsdienās uzkrāti jau tūkstoši ziņojumu, kad cilvēki apgalvo, ka, pašiem nemanot, it kā pārlēkuši pārdesmit metrus vai pat kilometrus. Notikuma brīdī neviens no viņiem nejutis ko neparastu un uztvēris apkārtējās ainavas pārmaiņu kā pēkšņu halucināciju.
Pēc Forta domām, ir iespējamas arī teleportācijas daudzu tūkstošu kilometru attālumā, taču tās beidzas ar iesaistītās personas atmiņas zudumu.
Dažādu valstu policijas arhīvi glabā ne mazumu materiālu par atmiņu zaudējušiem cilvēkiem, kuri pēkšņi uzradušies vietās, kurās neviens tos nav spējis atpazīt. Atlikušo mūžu viņi pavada ārstniecības iestādēs, aiznesot līdzi savas izcelsmes noslēpumu.
Ļoti retos gadījumos aculiecinieki ir redzējuši, ka izzūdošais cilvēks izgaist pakāpeniski. Iespējams, tas liecina par cita tipa teleportācijām ārpus mūsu planētas vai pat Saules sistēmas.
Padomju Savienībā cilvēku izzušanu sāka atklāti apspriest 1987. gadā, kad Ļeņingradas milicijas darbinieki vērsās pēc palīdzības pie ufologiem mīklainā divu brāļu pazušanas lietā. Abi bija izgaisuši bez pēdām, pametot visu personisko mantību. Viens no viņiem, rūpnīcas inženieris, pazuda no sava dzīvokļa, atstājot noslēgtus gan logus, gan durvis, otrs, ģeologs, izgaisa uz mazas saliņas Karēlijā, atstājot uz vietas laivu.
Krievijā izzušanas fenomenam ir vēl kāda citviet nesastopama īpatnība. Krimas pussalā, Pēterburgas apkārtnē, atsevišķos Urālu un Rietumsibīrijas apgabalos samērā bieži reģistrēta vienlaikus vairāku cilvēku pazušana, ko nevarēja izskaidrot ar kriminogēno situāciju. 1973. gadā trīs studenti, tikko atbraukuši uz Krimu, izgaisa Simferopoles dzelzceļa stacijas ēkā. 1987. gadā vairāki pieredzējuši tūristi pazuda uz stacijas perona netālu no Tomskas.
***
20. gadsimta slavenākie bez vēsts pazudušie:
vācu izgudrotājs Rūdolfs Dīzelis – 1913. gads
amerikāņu rakstnieks Ambrozs Bīrss – 1915. gads
angļu ceļotājs Persijs Fosets – 1925. gads
itāliešu fiziķis Etore Majorāne – 1938. gads
amerikāņu komponists Glens Millers –1944. gads
Austrālijas premjerministrs Harolds Holts – 1967. gads
***
Līdz 2006. gada 1. janvārim Latvijā bez vēsts bija pazudis 501 cilvēks.
Laika posmā no 2006. gada janvāra līdz martam pazuduši 48 cilvēki (atrasti 37, no kuriem divi bija izbraukuši no valsts, divi miruši bez vardarbīgas nāves pazīmēm, bet 10 gadījumos meklēšana ir pārtraukta).
Uz 2006. gada 31. martu Latvijā meklēšanā atradās 503 bezvēsts pazudušas personas (to skaitā vairāk nekā piecus gadus – 204, vairāk nekā 3 – 5 gadus – 73, vairāk par 1 – 3 gadiem – 127, no 6 līdz 12 mēnešiem – 37, līdz 6 mēnešiem – 61), no tām 28 nepilngadīgie (vairāk nekā piecus gadus pazuduši – 9, 3 – 5 gadus – 2, vairāk kā 1 – 3 gadus – 1, no 6 līdz 12 mēnešiem – 4, līdz sešiem mēnešiem – 11). Atrasti 17 nepilngadīgie.
Anita Bormane, Georgs Cimmermanis, Latvijas Avīze, sadarbībā ar www.tvnet.lv
Publicētais raksts var nesakrist ar www.antroposofija.lv veidotāju viedokli.
:D 
