Kāda ir šo shēmu būtība?
Viss sākas ar šķietami nevainīgu vēstuli, kurā tās saņēmējam tiek izteikts kāds no ievadā minētajiem vai līdzīgs piedāvājums šķietami viegli nopelnīt bagātību, kas parasti sniedzas miljonos dolāru. Ja upuris uz šo vēstuli atbild un cerībā uz naudas saņemšanu ir ar mieru nokārtot visas formalitātes, itin drīz saņem lūgumu nosūtīt zināmu naudas summu, kas pirmajā reizē parasti ir daži simti dolāru dokumentu noformēšanai, jurista honorāram vai kādai citai konkrētajā situācijā pašsaprotamai vajadzībai. Upuris nodomā: "Vai tiešām es esmu ar mieru laist gar degunu lielu bagātību tikai tādēļ, ka nespēšu samaksāt par dokumentu sagatavošanu?" Saprotams, ka cerībā uz drīzu peļņu šī summa tiek savākta un nosūtīta viltvārdim. Visbiežāk šim nolūkam krāpnieki lūdz izmantot kādu anonīmu naudas pārveduma veidu, piemēram, Western Union vai Moneygram, kurus naudas sūtītājam ir gandrīz neiespējami izsekot, jo, zinot pārveduma unikālo reģistrācijas numuru, naudu iespējams izņemt jebkurā klientu apkalpošanas punktā visā pasaulē. Pēc naudas nosūtīšanas krāpnieki ātri vien izgudro citu, tikpat ticamu ieganstu, kādēļ viņiem vēlreiz nepieciešama nauda, tad vēl un vēl kādu. Shēmu autori lieliski apzinās, ka upurim turpināt sadarboties ar viņiem liks tā pati doma, kas raksturīga azartspēļu spēlētājiem: sak, esmu jau tik daudz ieguldījis, ka vēlos par katru cenu tikt līdz mērķim, kas tad vairs – vēl tikai viens sīks solītis līdz laimei...
Kam pirmajam ienāca prātā šāda ideja?
Uzreiz jāprecizē ievadā minētais, ka šīs krāpnieciskās shēmas ir moderns naudas izkrāpšanas veids. Lai gan "nigēriešu vēstules" tikai jaunajā gadu tūkstotī ieguvušas nebijušu izplatību, ziņas par līdzīgus paņēmienus izmantojušiem viltniekiem pilnīgi drošas ir par divdesmitā gadsimta sākumu, bet atsevišķi avoti min pat 1588. gadu... Tolaik šis triks tika nodēvēts par "Spānijas cietumnieku" (The Spanish Prisoner) blēžu sacerētā stāsta dēļ – tirgotājiem un citiem turīgiem cilvēkiem kāds krāpnieks kā lielu noslēpumu atklāja, ka Spānijas (dažkārt – Turcijas) cietumā ir ieslodzīts bagāts cietumnieks, kas būtu gatavs dāsni atlīdzināt jebkuram, kas palīdzētu viņu atbrīvot. Tie, kas piekrita sadarboties, reizi pēc reizes viltniekam piešķīra naudu sargu piekukuļošanai, bēgšanas organizēšanai un citiem "sīkiem izdevumiem". Protams, ne savu naudu, ne krāpnieku upuris pēc situācijas aptveršanas vairs nekad neredzēja.
Kā tas notiek mūsdienās?
20. gadsimta astoņdesmitajos gados ekonomiskās krīzes pārņemtajā Nigērijā veikli jaunieši attapās, ka šādā veidā varētu apkrāpt ārzemju biznesmeņus, kas ieradās šajā valstī biznesa darīšanās. Ar laiku viņi savu darbību paplašināja, pa pastu vai faksu sazinoties ar potenciālajiem upuriem visā pasaulē. Protams, krāpnieki nelaida garām moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas "darbiņu" paveikt daudz ātrāk, lētāk un vienkāršāk, deviņdesmitajos gados sākot izsūtīt tagad tik pazīstamās e-pasta vēstules. Nu vairs netika arī pievērsta uzmanība tam, kas tad īsti ir vēstuļu adresāts, tāpat arī tumšie darboņi sen vairs nebija tikai no Nigērijas vien.
Ja kādam liekas, ka uz šādām blēdībām neviens neuzķeras, šim viedoklim var likt pretī spēcīgu argumentu – ja tas neatmaksātos, ekonomiski neattīstītajā Nigērijā "419" nebūtu īsta pagrīdes industrija ar organizētām bandām, kuru dalībnieki ir sadalīti "līmeņos" – vieni izsūta vēstules, citi uz tām atbild, vēl citi saņem atsūtīto naudu. Bez pārspīlēšanas var teikt, ka statistika, ko apkopojušas ASV un citu valstu tiesību aizsardzības iestādes (centralizētas un pilnīgi uzticamas starptautiskas statistikas šajā jomā gan nav), ir graujoša – kādā no avotiem izdevās atrast datus par nesenajām krāpnieku aktivitātēm, kurā bija izteikti minējumi, ka šādā veidā no cilvēkiem un iestādēm 2007.gadā vien kopā izkrāpti četrarpus miljardi ASV dolāru... Ja arī tas varētu likties pārspīlēti, tad jau 2002. gadā Lielbritānijas izmeklētāji ikgadējā vispasaules konferencē apgalvoja, ka visā pasaulē "419" shēmas to organizētājiem kopā ienesušas ap pusotru miljardu lielu peļņu.
