Nekad neko nevar paredzēt - šos vārdus pateicis, viņš aizvēra aiz sevis durvis un devās uz darbu. Rīts bija iesācies ar strīdu, kas viņiem negadījās bieži. Viņš devās uz darbu, viņa palika mājās.
Bija pēcpusdienas, viņu mocīja šī rīta strīds. Viņa nolēma viņam pazvanīt un izrunāties. Kad viņa jau taisījās zvanīt, saņēma zvanu. Viņš bija miris, negadījums darbā.
Vēl vakar viņi bija sēdējuši uz kāpnēm mājas pagalma pusē, bet nu viņa vairs nebija. Viņš bija apsēdies uz lieveņa, viņa, atspiedusies pret viņa kājām, sēdēja divus pakāpienus zemāk. Apskāvis viņu viņi runāja par to, ka beidzot ir sākuši patstāvīgu dzīvi, ir sava māja, kuru nesen bija iekārtojuši, par to, ka viņi ir laimīgi kopā. Bet tagad viņa bija viena.
Nekad neko nevar paredzēt...
Nekad neko nevar paredzēt, tāpēc arī beigas ir divas, lai katrs var izvēlēties, kā šis stāsts varētu būt beidzies.
Beigas I
...Viņas sēdēja mājas pagalmā uz kāpnēm, bet šovakar viena. Viņa seju bija paslēpusi plaukstās, kas pildījās skumjām sāpju asarām. Tieši šovakar viņa bija plānojusi viņam pateikt, ka gaida bērniņu. Šis bija viņas vienīgais prieks, kādēļ viņa vēlējās dzīvot, jo viņa dos dzīvību kādam, kas ir daļa no viņas mīļotā cilvēka.
Beigas II
...Jauka, skaista sieviete ar nākotnes plāniem par skaistu ģimenes dzīvi, nu bija aizmigusi pie galda. Uz galda stāvēja gandrīz tukša vīna pudele. Rokās viņai bija tikko aizdegta cigarete, kas lēnām slīdēja ārā no rokas un nokrita uz pelēkbaltā paklāja...
