Turpinam tēmu par visu laiku lielākajām mīklām. Zinātnieki kasa pakaušus. Skatāmies, izglītojamies...
Neatrisinātas mistērijas #241
296
0
CILVĒKA RADĪŠANA. Visu laiku slavenākā un pretrunīgakā mīkla. Pamatdoma ir pavisam vienkārša – no kurienes mēs esam radušies? Pastāv trīs visbiežāk izplatītās teorijas – mūs radīja Dievs, mēs esam izveidojušies dabīgas evolūcijas ceļā, mūs šeit atveda citplanētieši. Par cik nevienai no šīm teorijām nav pietiekoša pamatojuma, šī mīkla pagaidām paliek neatrisināta. Evolūcijas teorija uzskata, ka mēs esam veidojušies adaptējoties un mutejot no sakotnējās formas. Daudzu paaudžu garumā esam pilnībā pārvērtušies. Pastāv milzums argumentu, kas apstrīd evolūciju. Parsvarā tie ir Kristiešu baznīcas argumenti. Lai gan, Pāvests Benedikts XVI ir teicis, ka viņam nav iebildumu pret evolūcijas teoriju, tik ilgi, kamēr paturam prāta, ka to visu vadījis Dievs. Reliģiskais skatījums ir tāds, ka Dievs radīja Visumu un katru tajā esošo sīkumu tieši tādu, kāds tas ir mūsdienās. Tas cenšas apgāzt teoloģiskus šķēršļus kā dinozauri, oglekļa analīzes un fosīlijas. Reliģiski noskaņoti cilvēki uzskata, ka pasaule ir aptuveni 10 000 gadus veca.
BIMINI CEĻŠ. Visi ir dzirdējuši par zudušo Atlantīdu, bet cik daudzi no Jums zin par Bimini Ceļu? 1968. gadā, netalu no Bimini salām Bahamās, tika atrasts zmūdens akmens veidojums. Pārsvarā uzskata, ka tas ir dabīgi veidojies, bet īpatnējais izkārtojums liek domāt, ka tas ir daļa zudušās pilsētas Atlantīdas. Benzīnu mistērijas ugunij pielēja Edgara Keisa (Edgar Cayce) pareģojums: „Iespējams tiks atklāti daži tempļi aptuvei 68., 69. gadā, pavisam netālu.” Mazliet vēlāk, iesācējs-arheologs, Gregs Litls, atklāja vēlvienu akmens struktūru tieši tādā pašā izkārtojumā kā jau atrastais. Viņš domāja, ka ceļš patiesība ir aizsargsienas augšdaļa, vai daļa ostas. Pastāv viens ļoti reāls izskaidrojums Bimini ceļam – ir tāds dabas fenomens, ko sauc par „Mozaīkas bruģi”. Izplatīta parādība Tasmānijā.
Reklāma
ROANOKAS KOLONIJA. 1584. gadā, Sers Valters Ralejs nosūtīja ekspedīciju uz ASV ziemeļu austrumkrastu. Karaliene Elizabete bija devusi viņam atļauju kolonizēt Virdžīniju. Viņs atgriezās no ekspedīcijas ar diviem indiāņiem, augu un dzīvnieku paraugiem. Turpmāk tika sūtītas divas kolonizatoru grupas uz šo attālo nostūri. Pirmā saskārās ar lielu pretestību un Roanokas salā cīnījās ar vietējiem indiāņiem. Beidzot, kad sāka trūkt ēdiena un vīru, kas aizstāvetu koloniju, viņi pārliecināja savu vadoni doties atpakaļ uz Angliju. Nākamā ekspedīcija ieradusies Roanokas salā, nesastapa nekādu pretestību. Daudzas tuvejās ciltis bija ļoti draudzīgi noskaņotas. Viņi centās iedraudzēties arī ar attālākām ciltīm, kā rezultātā zaudēja vienu no saviem līderiem – Džordžu Hovu. Kolonijas vadonis Džons Vaits devās uz Angliju pēc papildspēkiem, atstādams aiz sevis 90 vīriešus, 17 sievietes un 11 bērnus. Kad viņš atgriezās – kolonija bija pamesta. Nebija nekādu cīņas pazīmju un arī nekādas atliekas netika atrastas. Vienīgā norāde bija forta sienā iegrebtais vārds „Croatoan”. Tiek uzskatīts, ka kolonisti sadalījās grupās un pievienojās indiāņu ciltīm. So teoriju atbalsta fakts, ka nedaudz vēlāk kontaktējoties ar vietējiem indiāņiem, viņi prata angļu valodu un dazi pat piekopa kristietības mācību.
MARFAS GAISMAS. Neizskaidrota parādība, arī saukta par „Spoku Gaismām”. Pirmo reizi reģistrētas Mitčelas līdzenumā, uz austrumiem no Marfas, Teksasā. Pirmās publikācijas autors bija Roberts Rīds Elisons, 1957. gadā. Viņš savus novērojumus rakstveida formā nodeva ģimenei, kas turpināja par to stāstīt mutiski. Gaismas tiek aprakstītas kā basketbola bumbas izmēra, lidinoties virs zemes aptuveni pleca augstumā. Krāsas pārsvara ir balta, dzeltena, oranža, sarkana, ļoti reti – zaļa un zila. Mēdz parādīties grupās. Lai gan gaismas sastopamas ļoti reti, ir pietiekoši daudz fotogrāfisku un filmētu pieradījumu. Skeptiņi pārsvarā apgalvo, ka tas ir gaismas atspīdums uz kameras lēcas no garāmbraucošajām mašīnu gaismām. Citi uzskata, ka tas ir vietējo kvarca iegulu elektrisks blakusprodukts. Par cik gaismas parādas virs teritorijām, kuras ir grūti šķērsot, nav ziņu, ka kādam būtu izdevies tām pietuvoties.
DŽIMIJS HOFFA. Hoffa bija darbaļauzu vadonis un kriminālnoziedzinieks 1950. un 60. gados ASV. Sajā laikā viņam bija ievērojama ietekme visā valstī. 1975. gada 30. jūlijā viņš pazuda no kādas autostāvvietas Detroita, kur bija paredzēta viņa tikšanās ar diviem mafijas bosiem – Entoniju „Tony Jack” Džiakalone no Detroitas un Entoniju „Tony Pro” Provenzano no Ņujorkas. Populārakais uzskats ir, ka Hoffa tika nogalināts Džiakalones mājā un aprakts GIANTS stadionā. Kāds cits mafijas biedrs apgalvo, ka viņu ielika mašīnas bagažniekā un iemeta mašīnu presē. Patiesību vairs neviens neuzzinās, jo pat Mythbusters komanda raka stadionā, norādītajā vieta, un neko neatrada.
Reklāma
LOHNESAS BRIESMONIS. Lohnesa ezers ir lielākais saldūdens ezers Lielbritanijā. Gadsimtiem ilgi cilveki ir ziņojusi par milzīga radījuma novērojumiem ezerā. Pirmais ziņojums registrēts 565. gadā. Lai arī šādi ziņojumi pastāvējuši ļoti ilgi, modernās zinātnes interesi iededza kāds 1933. gada 22. jūlija ziņojums, kurā Džordžs Spaisers ar sievu apraksta „Visnotaļ dīvaina paskata dzīvnieku”, kas esot šķersojis ceļu viņu mašīnas priekšā. Viņi to apraksta kā dzīvnieku ar lielu rumpi, garu tievu kaklu, mazliet resnāku par ziloņa snuķi, uz kakla redzams izteikts rievojums. Diemžēl apakšdaļas apraksta nav, jo maza uzkalniņa dēļ viņi redzējuši tikai dzīvnieka augšdaļu. Dzīvnieks pārgājis ceļu aptuveni 6 metru attālumā no mašīnas. Lai gan ir centušies dzīvnieku fotografēt neskaitamas reizes, vienam pat izdevās nofilmēt viņu, un 2007. gadā to reģistrēja ar sonogrāfu, materiāli nekad nav gana skaidri, lai izteiktu precīzu viedokli par šo radījumu. Daži uzskata, ka tas ir pleziozaurs, kas izdzīvojis, neskatoties uz citu dinozauru izmiršanu.
BIGFUTS. Arī saukts par Saskvaču, parasti tiek atainots kā pērtiķveidīgs humanoīds kurš apdzīvo Kanādas ziemeļu, Britu Kolumbijas mežainos apvidus. Gadu gaitā ir iesniegti daudzi materiāli viņa pastāvešanai, bet neviens no tiem neizturēja kritiku un zinātnieki turpina apgalvot, ka viņa eksistence nav pierādīta. Lai gan daudzi uzskata, ka Bigfuta leģenda ir folkloras un dažādu krapnieku ideju apvienojums, tomēr daži petnieki uzskata to par patiesību. Viņi piekrīt, ka tāpat kā Lohnesas briesmonis, arī Bigfuts ir izdzīvojušais no dinozauru laikiem – Gigantopiteks, jeb milzīgs pērtiķis. Pirmie konkrētie ziņojumi registrēti 1924. gadā, bet paziņojumi par līdzīgu būtni atrodami jau 1860. gados.
EL CHUPACABRA. Cupakabra, jeb Kazu Sūcējs pārsvarā tiek asociēts ar Latīņamerikas tautām. Pirmo reizi ziņojums par šo radījumu registrēts Puerto Riko. Pēc apraksta tas ir smagnējs dzīvnieks, maza lāča apmēros, pāri mugurai no kakla līdz astei tam ir spurveidīgi izaugumi. Nosaukums viņam dots pēc darbībām – uzbrūkot dzīvniekiem un sūcot asinis, īpaši kazām. Lai gan dīvainā leģenda paradījās aptuveni 1987. gadā, tajā tiek saskatīta līdzība ar Mokas Vampīru. Mokas Vampīrs ir būtne, kas terorizēja Mokas pilsētiņu 70. gadu sākumā, atstājot dzīvniekus bez asiniīm, izsūktus sausus. Parasti asinis izvadītas caur apaļām, zobu kodieniem līdzīgām brūcēm. Parastais izskats ir ķirzakveidīga būtne, zvīņaina āda, jau minētie spurveidīgie izaugumi, kas esot ļoti asi, spēcīgas ķetnas, lieli zobi un aptuveni 1,20 m augums. Ir ziņojums, kurā teikts, ka Cupakabra esot uzlecis 6 metrus augstu. Būtni raksturojot šņākšana un sēra smaka. Acis apraksta kā sakrani kvēlojošas, kas izraisa nelabumu aculieciniekos.
Reklāma
D.B. KŪPERS. Šī iesauka dota nenotvertam noziedziniekam ASV, kurš 1971. gada 24. novembrī, saņemot izpirkuma maksu 200 000$ apmēra, izleca no lidmašīnas un pazuda bez pēdām. 1980. gadā kāds puišelis atrada 5 800$ saburzītās un izmirkušās 20$ banknotēs Kolubijas upes krastā. Sērijas numuri sakrita ar Kūperam izsniegto naudu. Kūpers kopš tā laika vairs nebija redzēts, bet par cik viņs nolaupīja lidmašīnu ar pistoli, lidostas ieviesa metala detektorus un izmainīja lidmašīnu konstrukciju prasības, lai šādi noziegumi neatkārtotos.
CILVĒKS-KODE. Vārds dots īpatnējam radījumam, par kuru ziņoja Rietumvirdžīnijas Pointplezantas un Čārlztonas iedzīvotāji. Pēdējais ziņojums saņemts 2007. gadā. Aculiecinieki apraksta būtni, kā cilvēkveidīgu spārnotu radījumu, bez galvas, acis atrodas krūšu rajonā. Tās ir lielas, spīdīgas. Parasti sarkanā krāsā. Daudzas teorijas radušās šo ziņojumu rezultātā, sākot ar nepareizu interprtāciju un beidzot ar konspirāciju teorijām. Pirmo reizi to esot redzējis kāds zēns 1926. gadā. Tajā pašā laikā to redzējuši 3 vīri, kas kapsēta raka kapu, kad pamanīja brūnu cilvekveidīgu radījumu izplanejam no kokiem. Abi gadījumi savstarpēji nav saistīti. Lai gan ziņojumi turpina parādīties, nav nekādu fotogrāfisku pieradījumu viņa eksistencei.