Nedaudz par manu Līgonakti. Raksts par tēmu, par kuru, manuprāt, daudziem būs ko teikt...
Mūsdienu jaunatne216
Nepagāja 5 minūtes čalēnam auksti, grib uz mājām. Tētis uzreiz mašīnā iekšā un laiž abi uz mājām. Tētis atbrauc atpakaļ, nepaiet pusstunda, sīkalis jau no sava mobilā (6-7 gadu vecumā!!) zvana, ka viņam ēst griboties. Tētis saka, lai kratās gulēt, ka jau pusnakts drīz, cik var sēdēt naktī. Ledusskapī laikam nekā pietiekami laba nebija, brauc fāters pakaļ sīkajam, ved atpakaļ uz balli, mums tur desiņas, siers, lai jau paēd, ja tik ļoti grib, ka pat aizmigt nevar. Vienu desiņu laikam uz pusēm ar māti apēda un sāka kaut ko valbīties un prasīt, lai dod naudu šokolādei, jo desiņas viņš tādas negribot (tieši TĀDAS, kādas mums bija).
Nu kad dabūja snikeru un čipsus, tad laikam tik sātīgi paēda, ka vairāk beidzot neko nevajadzēja. Jautri bija apskatīties uz to izlutināto sātanu un lielākā laime bija, kad viņš beidzot aizmiga un pārējie varēja normāli sēdēt un atpūsties, nevis dancot apkārt tam sīkalim un viņa mūžīgajām vajadzībām.
Es gan neatbalstu arī dzelžaino režīmu, kad māte stāv blakus ar lineālu un skatās kā tu mācies un tiek saņemts brāziens par katru atzīmi zemāku par 9, bet pilnīgi izlutināt, man šķiet, ir tas pats, kas jau iedīglī audzēt jaunu narkomānu, jo šie izlutinātie jau nu noteikti nebūs tie, kuri ar laiku neķersies klāt alkoholam un pie tam lielos daudzumos, jo citādi viņiem ir garlaicīgi no tā, ka viņiem viss jau ir.