Atziņas par holokausta šausminošajiem apjomiem un velnišķīgo iznīcināšanas tehniku pamatā balstās uz aculiecinieku stāstiem un nacistisko slepkavu liecībām, kas ir haotiskas un pretrunīgas. Tieši aculiecinieku stāstu neticamība rosināja pirmā plašāk pazīstamā revizionista Pola Rasinjē darbību. Šo ģeogrāfijas un vēstures skolotāju okupētajā Francijā 1943. gadā vācieši arestēja par dalību Pretošanās kustībā un ievietoja Dora – Mittelbau, pēc tam Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs. P. Rasinjē ieslodzījuma laikā ne reizi neredzēja gāzes kameras un nedzirdēja par ebreju masveida iznīcināšanu, lai gan neskaidras baumas par gāzes kamerām nometnēs izplatījuši ieslodzītie komunisti. Pēc kara Rasinjē 14 gadus ceļoja Rietumeiropu gāzes kameru aculiecinieku meklējumos, apciemoja grāmatu par zvērībām koncentrācijas nometnēs autorus, tomēr tā arī neatrada nevienu, kurš būtu kameras redzējis savām acīm. Viņa apzināto liecinieku un autoru stāsti balstījušies uz „ticamu liecinieku, kas nesen miruši”, sniegtajām ziņām. Bijušā ieslodzītā vērtējumu izsaka viņa grāmatas nosaukums „Odiseja meli” – līdzīgi leģendārajam sengrieķu ceļotājam, koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem ir iespēja izdomāt neticamus stāstus, jo nav neviena, kas varētu par to ticamību pārliecināties pats savām acīm. Rasinjē centās pierādīt, ka ieslodzīto mirstība koncentrācijas nometnēs bija krietni zemāka kā to atspoguļo oficiālā historiogrāfija, un ieslodzītie lielākoties miruši nevis mērķtiecīgas iznīcināšanas, bet bada un epidēmiju rezultātā kara beigās, kad bombardēšanas radīto postījumu dēļ nebija iespējams nodrošināt nometnes ar pārtiku un medikamentiem.
Līdz ar holokausta apjomu un īstenošanas apšaubāmību revizionisti cenšas rast atbildi uz jautājumu: kāpēc ebreju genocīds tik ļoti tiek pārspīlēts? Atbilde slēpjas jau pašā terminā „holokausts”. Grieķu valodā tas nozīmē senebreju veikto dedzināmo upuri dievam Jahvem; tādā pašā nozīmē nereti lieto arī senebreju vārdu „šoah”. Kā paskaidro revizionists Rožē Garodī, šis termins „pauž vēlmi padarīt noziegumus pret ebrejiem par izņēmumu vēsturē, jo ciešanām un nāvei tiek piešķirts sakrāls raksturs.” Bojāgājušo ebreju skaits un versijas par nogalināšanas veidiem laika gaitā ir bieži mainījušās arī holokausta atzinēju darbos, turklāt nogalināto daudzumam laika gaitā ir tendence samazināties.
Tā Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā, kas tiek uzskatīta par lielāko ebreju masveida iznīcināšanas vietu, saskaņā ar franču Kara noziegumu departamenta paziņojumu 1945. gadā, gājuši bojā 8 miljoni cilvēku. Nirnbergas tribunāls 1946. gadā atzina, ka bojāgājušo skaits ir 6 miljoni. Osvencimas komandanta Rūdolfa Hesa liecībās tanī pašā gadā minēti 3,5 miljoni, no tiem 2,5 miljoni noindēti gāzes kamerās. 1989. gadā holokausta eksperts no Izraēlas Jehuda Bauers paziņoja, ka Osvencimas upuru skaits ir 1,6 miljoni, tai skaitā 1 352 980 ebreji. Populārais holokausta aizstāvis, Francijas ebrejs Žans Klods Presaks 1993. gadā aplēsa, ka bojā gājuši tikai 775 – 800 tūkstoši Osvencimas ieslodzīto, no tiem 630 tūkstoši ir ar gāzi noindētie ebreji. Nākamajā gadā viņš savus aplēsumus koriģēja uz 670 – 710 bojāgājušajiem, tai skaitā 470 – 550 tūkstošiem ebreju. Tūlīt pēc kara radās versija, ka gāzes kameras pastāvējušas itin visās nacistu koncentrācijas nometnēs. Simons Vīzentāls 1946. gadā grāmatā „Mauthauzenas koncentrācijas nometne” rakstīja: „Nometnē bija ierīkota ierīce nogalināšanai ar gāzi, maskēta kā pirts. Bez tam, no Mauthauzenas uz Hūzenu kursēja īpašs auto, kurā ieslodzītos ar gāzi nogalināja ceļā. [...] Tā tika nogalināti ap 1 – 1,5 miljoni.” Gāzes auto holokausta briesmu stāstos ir ievērojama loma; tiek pat apgalvots, ka nāves nometnē Helmno tajos nosmacēti ap 2 miljoni cilvēku, tomēr nav atrasta neviena rakstiska liecība par „gāzes vāģu” izgatavošanu un lietošanu.
Kā gāzes kameras radušās amerikāņu okupācijas zonā, liecina filtrācijas nometnēs ieslodzītie esesieši. Helmuts Tauvers stāsta, ka 1946. gadā, kad viņš strādājis bijušajā Dahavas koncentrācijas nometnē, poļu tautības apsargs viņiem parādījis „interesantu krematoriju”: telpu, pie kuras griestiem bija piemontētas gramofonu taures – gāzes izvadkanālu butaforijas. Vāciešu aizsākto krematoriju būvi pabeidza amerikāņi, lai radītu ilūziju par liela līķu daudzuma sadedzināšanu. Cits ieslodzītais - Horsts Kroics rakstīja, ko viņam stāstījis nometnes biedrs Voldemārs Špeks: „Bez citiem darbiem viņš strādāja pie krematorijas būves pēc amerikāņu rīkojuma. Pēc tam Špekam un viņa biedriem lika ierīkot karātavas, un viņi ar resnu virvi berza lielu zaru, lai radītu iespaidu, ka šajā kokā kārti cilvēki visu nometnes pastāvēšanas laiku.”
Liecības pret gāzes kameru pastāvēšanu Vācijas teritorijā pamudināja Rietumvācijas Mūsdienu vēstures institūta līdzstrādnieku Martinu Brosatu 1960. gada 19. augustā nākt klajā ar paziņojumu laikrakstā „Das Zeit”, ka ebreji un citi ieslodzītie netika iznīcināti ar gāzi Dahavas, Bergenbelcenas un Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs, bet tas notika tikai speciāli ierīkotās iznīcināšanas nometnēs Polijā: Osvencimā – Birkenavā, Sobiborā, Treblinkā, Helmno un Belzecā. Vairāku Osvencimā izdzīvojušo ebreju ieslodzīto, kas nodarbojušies ar līķu aizvākšanu no gāzes kamerām un to sadedzināšanu krematorijās, holokausta aizstāvju darbos plaši izmantotās liecības ir pretrunīgas, noindēšanas ar zilskābi un kremēšanas apraksti – tehniski neīstenojami.
Kas ir droši zināms par Osvencimas gāzes kamerām un krematorijām? Darbojušās trīs krematorijas – viena Osvencimas lielajā nometnē un divas – 2 kilometrus attālajā filiālē Birkenavā, jo mirušo ieslodzīto līķus purvainajā augsnē bija bīstami apbedīt gruntsūdeņu saindēšanas riska dēļ. Mūsdienās kā gāzes kamera apmeklētājiem tiek rādīts puspagrabs pie Birkenavas II krematorijas – īstenībā morgs līķu novietošanai pirms kremācijas. Otra pagrabtelpa, kur visticamāk novietoti no lipīgām slimībām mirušie, tiek pasniegts kā nāvei nolemto izģērbšanās telpa.
Zilskābes kristāli Osvencimā patiešām tika izmantoti, taču nevis ebreju, bet utu nogalināšanai. Tieši pateicoties „Ciklonam B”, daudzi ieslodzītie ebreji palika dzīvi, jo utis pārnēsāja bīstamo izsitumu tīfu, un to apkarošanai „nacistiskie bendes” veltīja īpašu vērību. Speciālās kamerās, stingri ievērojot drošības pasākumus, ar zilskābi regulāri tika dezinficētas ieslodzīto drēbes un gultas veļa. 1943. gadā vācu dezinfekcijas kompānija „Degesch” piegādāja 13 tonnas zilskābes kristālu Osvencimai, bet tikpat daudz arī Norvēģijai, un 12 tonnas Somijai - karavīru drēbju dezinfekcijai. Kara beigās zilskābes kristālu piegāde Osvencimai tika pārtraukta, jo „Degesch” rūpnīcu sabumboja. Tā sekas bija tīfa epidēmija, kas paņēma daudzu desmitu tūkstošu ieslodzīto dzīvības. Lielākoties tīfa upuru neapbedīto līķu grēdas ir redzamas baisajos fotouzņēmumos, kas veikti pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas. 1988. gada februārī uz Osvencimu, Birkenavu un Maidaneku, lai pārliecinātos par „gāzes kameru” autentiskumu, devās inženieris Freds Leihters, kurš specializējās gāzes kameru ierīkošanā noziedznieku sodīšanai ASV. Viņa veiktā ekspertīze tika uzņemta video un stenografēta.
Leihters izdarīja viennozīmīgus secinājumus – nevienā no apmeklētajām nometnēm nav bijušas kameras cilvēku nogalināšanai ar zilskābo gāzi. Domājamās gāzes kameras nekad nav tikušas izmantotas šādiem nolūkiem. Tās ir pārāk mazas, lai tajās varētu ievietot liecinieku minēto upuru daudzumu. Pēc R. Hesa, 210 kvadrātmetrus lielajā kamerā sadzīti 2 tūkstoši upuru, pēc izdzīvojušā Rūdolfa Vrbas – pat 3 tūkstoši. J. Grāfs ironizē, ka nacisti to droši vien panākuši ar blietes palīdzību.
Kameru durvis un logi ir bez hermētiskās izolācijas, kādēļ nāvējošā zilskābe varēja apdraudēt arī bendes un viņu palīgus - līķu aizvācējus. Birkenavas krematorijas morga ventilācija ir ļoti primitīva – jumta lūkas, tādēļ zilskābes pielietošanas gadījumā neizbēgami saindētos blakus esošās esesiešu lazaretes pacienti. Leihters un viņa palīgi paņēma apmetuma un ķieģeļu paraugus gan no dezinfekcijas, gan „gāzes kameru” sienām. Tie tika nosūtīti analīzei ķīmijas doktoram Džeimsam Rotam Bostonā, kurš neko nezināja par paraugu izcelsmi. Analīze pierādīja, ka paraugos no dezinfekcijas kamerām cianīda saturs ir augsts, bet „gāzes kamerās” cianīda nav vispār, vai arī tas konstatējams niecīgā daudzumā. Kur palikuši 6 miljoni ?
Cik zināms, šis nepierādītais bojāgājušo ebreju skaits pirmoreiz parādījies Polijas ebreja, advokāta Rafaela Lemkina darbā „Ass valdīšana okupētajā Eiropā”, kas publicēta ilgi pirms kara beigām – 1943. gadā ASV. Nirnbergas procesā šo skaitli atkārtoja daudzi apsūdzētie un liecinieki, lai gan tribunāls bojāgājušo skaitu bija aplēsis uz 4 miljoniem. ASV prezidents Garijs Trumens bieži atkārtoja, ka 6 miljoni atbilst īstenībai, un kādreiz pat ciniski paziņoja, ka ebreju vēlētāju ASV ir vairāk nekā arābu. Pastāv arī versija, ka 1939. gadā Eiropā dzīvojuši 6 miljoni ebreju, bet 1950. gadā – 2,75 miljoni, tātad vairāk nekā 3 miljonus iznīcinājuši nacisti.
Īstenībā 6 miljonus nacisti nevarēja nogalināt jau tamdēļ vien, ka viņu pārvaldē tik daudz ebreju nebija. Pēc rūpīgām statistiskām aplēsēm ir noskaidrots, ka 1939. gada septembrī ap 360 tūkstoši ebreju dzīvojuši nacistu kontrolē esošajās teritorijās: Vācijā, Austrijā, Sudetu apgabalā un Čehijā. Otrā pasaules kara sākumā Vācijas okupētajā Polijas daļā atradās ap 1,1 miljons ebreju, PSRS okupētajā Polijas daļā – ap 1,15 miljoni, turklāt nav zināms, cik daudzi no viņiem pārcēlušies uz PSRS, sākoties vācu uzbrukumam. Ieskaitot ebrejus vācu okupētajā PSRS teritorijā, vācu nacisti nevienā kara brīdī nekontrolēja vairāk kā 3,5 – 4 miljonus ebreju. Kam vajadzīgi holokausta pārspīlējumi? ”Kā iespējams būt bagātam un ietekmīgam – un izvairīties no skaudības un naida? Kā aptīrīt savu tuvāko, lai viņš turklāt tev justu līdzi? Kā valdīt - un izraisīt žēlumu un līdzjūtību? Šie uzdevumi ir vēl sarežģītāki kā apļa kvadrāta aprēķināšana. Apļa kvadrātu atrisināja Amerikas ebreji. Šīs bagātās, ietekmīgās un varenās kopienas augšslānis izspiež naudu no šveiciešiem, vāciešiem un amerikāņiem, valda Ameriku un pasauli, veicina noziegumus pret cilvēcību Izraēlā, nosaka dolāra kursu, un tanī pašā laikā uztur savu nelaimīgo un vajāto imidžu ar vienkārša, bet efektīva līdzekļa – holokausta propogandas - palīdzību.”
N. Finkelšteina ģimenes lielākā daļa gāja bojā Polijā, tomēr tēvam un mātei izdevās iziet Varšavas geto un piespiedu darba nometņu moku ceļu. Pēc kara viņi sasniedza ASV krastus, bet viņiem kā vienkāršiem holokausta upuriem atbirst tikai niecīgas drupačas no bagātīgā kompensāciju galda, pie kura mielojas ebreju elite. No miljardiem dolāru, ko maksā Vācija, vienīgi tik augsta ranga „holokausta upuri” kā ASV ārlietu ministrs Laurenss Igelbergers iegūst 300 tūkstošus gadā. Vīzentāla centra direktors saņem pusmiljonu gadā, bet Finkelšteina vecāki par savām ciešanām saņēmuši vien 3000 dolārus lielu vienreizējo pabalstu. Tikai 15 % vācu kompensāciju nonāk pie nacistu teroru pārdzīvojušajiem; pārējais iestrēgst ebreju organizāciju kabatās.
