Šodien aiz loga jauks laiks pavērās, tapēc ar draudzeni izdomājām, ka vajadzētu ar riteņiem pabaraukāties. Doma šķita ideāla. Tas ar nāca par labu manai 91.gada izlaiduma Grabažiņai. Tā mēs paņēmām riteņus uz braucām. Izdomājām, ka varētu aizbraukt līdz Bērnu slimnīcai pie draudzenes mammas. Tā nu braucām. Ceļš bija ideāls un mierīgs. Tikām ārā no centra un Vecrīgas braucām pāri Akmens tiltam, kad pārbraucām, tad sākās īstā jautrība. Mana Grabažiņa jau tā uz puņķiem turas, tapēc cenšos uzmanīgi braukt, bet Pārdaugavā tas nebija iespējams, jo tur apmales ir kārtīgas apmales, ja nemaldos, tad apmaļu augstums svārtijās no 5-15cm. Man šķita, ka kuru katru brīdi es palikšu bez riteņa. Tad sanāca tā, ka arī diez gan daudz pastaigāju. Šodien tiešām sapratu, ka Rīga nav riteņbraucēju pilsēta. Otra jautrība bijā uz kādas taciņas. Iet pa priekshu korpolenta kundze. Ļoti lēnā solī. Apbraukt apkārt tajā vietā nebija iespējams, jo viņa gāja pa vidu. Es vienreiz dzin dzinu savu zvaninju, otreiz un trešo reizi. Aiz dumsmā neizturēju un skaļā balsī pateicu: 'Kurlā!' Kundzīte pagriezās un ellīgi nicinošā balsī man teica: 'Ti latiškij!' un grib man krāmet ar roku. Un visur apkārt kladzina- Dzīvosim saticīgi! Bet kā, lai dzīvo saticīgi?
Tev patiks šie raksti
