Militāristi un teleportācija Žurnāls «Kabinets» 2005. gads
Iespējams, pirmo reizi tas notika jau patālā 1943. gada vēlā rudenī, kad militārie zinātnieki eksperimenta gaitā lika skatienam pazust ASV armijas karakuģim «Aldridge». Kuģis patiešām pazuda, bet visi eksperimenta dalībnieki tūlīt pēc tam zaudēja prātu. Spoku kuģis «No tiem komandas locekļiem, kuri piedalījās eksperimentā, dzīvajos palika tikai daži. Vairākums zaudēja saprātu, un viņus vēl šodien tur labi zināmajās slēgtajās iestādēs. Viens pazuda, sievas un bērnu acu priekšā nejauši izejot cauri sava dzīvokļa sienai, divi matroži kādā brīdī pēkšņi aizdegās, turklāt liesmas no viņu ķermeņiem šāvās laukā gandrīz nedēļu. Man nav zināms, kādu enerģiju zinātnieki toreiz izmantoja, taču tās jauda bija velnišķīga. Dažiem viss skatienā pēkšņi sāka dubultoties, citi gāzelējās un smējās bez apstājas gluži kā piedzērušies, bet vēl citi pilnā nopietnībā apgalvoja, ka redzējuši kādu citu pasauli un satikušies ar tajā mītošām būtnēm. Drīz pēc šā notikuma visus aculieciniekus atzina par nederīgiem militārā dienesta turpināšanai un atvaļināja, iepriekš gan liekot parakstīties par sev zināmo faktu neizpaušanu.» Šis ir tikai viens fragments no virsnieka Karlosa Migela Aljendes vēstulēm, kurās viņš kā aculiecinieks stāsta par, iespējams, vismīklaināko 20. gadsimta notikumu. 1943. gada oktobrī ASV Jūras gaisa karaspēka zinātniskās pētniecības pārvalde Filadelfijā ar minēto 102 metrus garo karakuģi veica slepenu tā dēvēto «elektroniskās maskēšanas» eksperimentu. Šīs operācijas mērķis (kurā, kā stāsta citi avoti, piedalījies arī tolaik par superzinātnieku uzskatītais Alberts Einšteins) bija kuģi kopā ar visu apkalpi elektromagnētiskā spēka laukā padarīt neredzamu un pārnest (teleportēt) uz kādu citu vietu noteiktā attālumā. Karloss apgalvo, ka eksperiments esot izdevies — nokļūstot miglaina spēka lauka iedarbībā, karakuģis acumirklī pazudis skatienam Filadelfijā, uz dažām sekundēm parādījies Norfolkas dokos, taču tūlīt pat līdzīgā veidā atgriezts atpakaļ… Mirušais liecinieks Ar šo sevišķi slepeno militāro eksperimentu saistīts vērā ņemams skandāls izraisījās tikai 1956. gadā, kad astrofizķis Moriss Džessaps vienu pēc otras sāka saņemt vēstules ar nenorādītu atpakaļadresi, kuras rakstījis kāds Karloss Aljende, nosaucot sevi par slepenā «Filadelfijas projekta» dalībnieku. Vēstules visnotaļ detalizēti un lietpratīgi ziņoja par šokējošām teleportācijas eksperimenta detaļām, ko ASV flote pirms 13 gadiem veikusi ar dzīviem cilvēkiem. Viss patiešām varētu likties kā ierasti psihiski nevesela cilvēka murgi, ja vien Džessapu drīz pēc šo vēstuļu publicēšanas atsevišķā izdevumā neuzaicinātu uz ASV GKS centrālo štābu Vašingtonā. Ieraudzījis uz sarunas biedra kapteiņa Džordža Hūvera galda savas grāmatiņas eksemplāru, kura lapaspuses izraibināja neskaitāmas ar roku rakstītas piezīmes, Džessaps juties pārsteigts, cik lielā mērā kapteinis bijis informēts par «Filadelfijas eksperimenta» būtību. Tāpat viņu pārsteidzis tas, kā militāristi bijuši norūpējušies par — kā paši izteikušies — viena prātā jukuša cilvēka iztēles murgainajiem domu augļiem. Lielu daļu Aljendes vēstuļu oriģinālu konfiscēja, sak, «oficiālas izpētes nolūkos», un vairs nekad tās Džessapam nav atdotas, savukārt par pašu Aljendi izsludināja oficiālu meklēšanu (viņš tā arī nekad nav atrasts). Moriss Džessaps turpināja savus «jūras skandāla» izmeklējumus, taču jau 1959. gadā ļoti mīklainos apstākļos pēkšņi gāja bojā — viņu atrada mirušu savā mašīnā, un oficiālais slēdziens bija šāds — nāvējoša saindēšanās ar oglekļa skābes tvaikiem… Drīz pēc šā «nelaimes gadījuma» ASV GKS virspavēlniecība steidzās izplatīt oficiālu paziņojumu, ka baumas par «Aldridge» ir vistīrākās raudzes mistifikācija, ka nekad nekādu teleportācijas eksperimentu nav bijis. Protams, pilnībā pazuduši bija arī visi iespējamie jaušie vai nejaušie liecinieki — ne tikai no eksperimentam pakļautā, bet arī visu pavadošo un uzraugošo kuģu komandām. Tāpat militāristi neatļāva interesentiem un žurnālistiem iepazīties ar šo kuģu žurnāliem, to motivējot šādi: «… nav iespējams tos atrast un piešķirt jūsu vajadzībām». Sekojot neskaidrajām baumām, žurnālisti centās ASV GKS arhīvos uzmeklēt pēdējos Einšteina manuskriptus, taču arī tos neatrada, jo izcilā zinātnieka testamenta izpildītāji paziņoja, ka viņš «tos neilgi pirms nāves pats sadedzinājis, liekot pāri palikušos pelnus apglabāt kopā ar sevi». Tūlīt radās jauna žurnālistu versija, kam gan pagaidām arī nav gūts vērā ņemams apstiprinājums, proti, Alberts Einšteins nojautis, ka šie zinātniskie darbi nākotnē var radīt cilvēcei nopietnu kaitējumu, tāpēc pats nolēmis tos neatgriezeniski iznīcināt… Zaļganā migla Taču tas vēl nebija viss. 1969. gadā negaidīti, turklāt vienlaikus uzreiz trijos dažādos izdevumos ASV publicēja interviju ar noslēpumaino Aljendi, ko kādā grūti izskaidrojamā veidā beidzot atraduši žurnālisti. Arizonas štata zinātniskas ievirzes žurnāla direktors Džims Lorencens pat iesniedza magnetofona lenti, kurā ierakstīta intervija ar Aljendi. «Kuģa kodētais nosaukums bija DE-173. Es pats savām acīm redzēju, kā gaiss visapkārt karakuģim pamazām kļūst aizvien tumšāks… Pēc dažām minūtēm parādījās puscaurspīdīga zaļgana migliņa… Kuģis strauji kļuva cilvēka acij neredzams,» šajā ierakstā stāsta Aljende. «Taču es redzēju, ka saglabājas tā atspulgs ūdenī. Spēka lauka radītā skaņa vispirms bija žūžojoša, tad pamazām pārvērtās šņākoņā, visbeidzot — pamatīga ūdenskrituma dārdoņā. Dažiem matrožiem deva pavēli doties uz kuģa klāja, taču spēka lauks to nepieļāva, atgrūda viņus, lai gan viņi mēģināja pretoties un redzēja, ka reizēm spēj tajā līdz elkonim iegremdēt roku.» Tālāk viss risinājās jau atbilstoši zināmai shēmai: Lorencenu nekavējoties apmeklēja ASV GKS augstas amatpersonas, konfiscēja magnetofona lenti, pamatīgi nopratinot, lai noskaidrotu, kā izskatījies cilvēks, kurš sniedzis šo interviju. Kopš tā laika Aljende vairs ne ar vienu nav kontaktējies. Turklāt šis bija retais gadījums, kad «kontaktpersona», proti, Lorencens paliek dzīvo vidū. Vai pētījumi turpinās? Tā dēvētais «Filadelfijas eksperiments» aizvien uzskatāms par pagājušā gadsimta mīklaināko atgadījumu un aizvien varas iestādes oficiāli nav atzinušas, ka tāds vispār bijis. Daži pētnieki uzskata, ka militāristi tūlīt pēc šausminošajiem eksperimentiem ar karakuģa «Aldridge» komandu iesaldējuši teleportācijas projektu, vairāk koncentrējoties uz tā dēvēto «Manhetenas projektu», kā rezultātā radās atombumba. Citi meklē un atrod grūti pierādāmus faktus, ka 1946. gadā teleportācijas eksperimenti tomēr atjaunoti, jo par to liecinot jaunu superslepeno militāro lidmašīnu «Lockheed» rašanās. Šo lidaparātu virsma veidota no daudziem elementiem, kuri izstaro elektromagnētisko starojumu, tādējādi patiešām kļūstot faktiski neredzami pat nelielā augstumā. Šos lidaparātus iedēvēja par «nelielas redzamības tehniku». Savukārt virkne neizskaidrojamu nāvējošu slimību, kas piemeklēja «Lockheed» rūpnīcas strādniekus, šādas aizdomas tikai pastiprināja. Taču arī šīs aizdomas līdz pat šai dienai neviens nav pacenties ne pārliecinoši kliedēt, ne apstiprināt… Starp citu… Ir virkne augsta ranga militāro speciālistu, arī bijušais ASV aizsardzības ministra vietnieks Aleksandrs Šterns, kas uzskata, ka arī PSRS savulaik veikusi neskaitāmus par necilvēciskiem dēvējamus eksperimentus teleportācijas nolūkā radīt specifisku spēka lauku, tikai… izmantojot radioaktīvo fonu. Kaut kas tāds noticis 1954. gadā — tūlīt pēc atomsprādziena Tockas pilsētai cauri izdzīti 45 000 padomju kareivju un pēc tam pakļauti visnotaļ specifiskiem pētījumiem. Savas versijas ticamības paspilgtināšanai Šterns min faktus, ka Tockā iepriekš nogādātās tehnikas vidū bijuši arī elektromagnētiskie ģeneratori — to fotogrāfijas amerikāņi ieguvuši, pateicoties sava izlūkdienesta informatoram, kurš iefiltrējies PSRS Ģenerālajā štābā. Turklāt Šterns uzskata, ka Einšteina metodika vispirms noteikusi tieši radiācijas fona izmantošanu, jo tikai ģeneratoru radītā jauda pilnvērtīgai teleportācijai neesot pietiekama, taču, raugi, tālajā 1943. gadā tik jaudīgu radioaktīvo avotu amerikāņiem un vispār pasaulē vēl nemaz neesot bijis.
