Melno caurumu eksistence Vispārīgā relativitātes teorija paredz, ka melnajam caurumam jāizveidojas katru reizi, kad gravitācijas rezultātā matērija tiek ļoti blīvi saspiesta. Ja zvaigznes ir apmēram trīs (vai vairāk) reizes masīvāka par Sauli, tās mūža laikā gandrīz noteikti pienāks brīdis, kad būs sadegusi tās kodoldegviela un gravitācijas rezultātā tā kļūs pa melno caurumu. Daži fiziķi gan uzskata, ka jābūt kaut kam (iespējams - piektajai mijiedarbībai), kas zvaigzni pasargātu no sabrukšanas, taču šai teorijai nav pamatojuma. Melnos caurumus nav iespējams novērot tieši, jo no tiem nevar izkļūt gaisma, taču ir iespējams novērot to radītos efektus, piemēram, spēcīgās gravitācijas radīto gaismas izliekšanu vai lielus debesu ķermeņus, kuri riņķo ap kaut ko neredzamu. Vēl būtiskāks efekts ir radiācija, ko izstaro melnā cauruma akrēcijas disks. Akrēcijas disks ir ap melno caurumu izveidojies matērijas disks, kas ātri griežas. Berzes rezultātā tas sakarst uz izdala daudz radiācijas. Diemžēl ļoti līdzīgi ir efekti, kas rodas ap neitronu zvaigznēm (zvaigznēm, kuras ir ļoti blīvas, taču nav pietiekami masīvas, lai kļūtu par melnajiem caurumiem). 1994.gadā zinātniekiem ar Habla teleskopa palīdzību izdevās novērot akrēcijas disku riņķojam ap galaktikas M87 centru. Gravitācijas efekti liecināja, ka tuvumā jābūt debesu ķermenim, kas ir apmēram 2,5-3,5 miljardus reižu masīvāks par Sauli. Līdz 2000.gadam tika atrasti netieši pierādījumi par supermasīvu melno caurumu eksistenci vēl vairāku citu galaktiku centros. Netieši novēroti divi melno caurumu veidi - zvaigžņu masas melnie caurumi (4-15 reizes masīvāki par Sauli) un supermasīvie melnie caurumi (kuru masa ir apmēram vienāda ar 1% tipiskas galaktikas masas). 2004.gadā tika novērots melno caurumu sakopojums, kas pēc sīkākas izpētes ļaus spriest par melno caurumu daudzumu mūsu Visumā. Tāpat 2004.gada jūlijā astronomi novēroja melno caurumu Q0906+6930 tālas galaktikas centrā Lielā Lāča zvaigznājā.
Melnā cauruma īpašības Notikumu horizonts ir melnā cauruma "virsma". Jebkas (matērija vai enerģija), kas sasniedz notikumu horizontu, nekad vairs no tā neizkļūst. Ilgu laiku tiek uzskatīts, ka šādi neatgriezeniski zūd informācija, taču 2004. gada jūlijā ievērojamais zinātnieks Stīvens Hokings atzinis, ka informācija, iespējams, tomēr nezūd. Notikumu horizonts ir melnā cauruma masas radītās gravitācijas sekas - vieta, kur gravitācija ir tieši tik spēcīga, lai no tās nespētu izkļūt pat gaisma (pēc Einšteina relativitātes teorijas gaismas ātrums ir lielākais iespējamais ātrums, tādēļ, ja pat gaisma nevar izkļūt no melnā cauruma, to nevar arī nekas cits). Melnajam caurumam ir ārkārtīgi spēcīgs gravitācijas lauks. Šāds gravitācijas lauks izliec laiku (ārējam novērotājam šķiet, ka tas top lēnāks). No malas raugoties uz objektu, kas krīt melnajā caurumā, šķistu, ka tas nekad nesasniedz notikumu horizontu, lai arī, raugoties no objekta viedokļa, tas šķērsotu notikumu horizontu un sasniegtu singularitāti ārkārtīgi īsā laikā. Singularitāte - pēc vispārīgās relativitātes teorijas - ir laiktelpas vieta, kur laiktelpa tiek bezgalīgi izliekta, gravitācijas spēks ir bezgalīgi liels. Domas par to, vai melnā cauruma centrā atrodas singularitāte, dalās. Ja katrā melnajā caurumā patiešām atrodas singularitāte - punkts (bez dimensijām), kurā sakopota visa melnā cauruma masa -, tas nozīmētu, ka melnajā caurumā iekļuvušajām daļiņām ir noteikta atrašanās vieta un ātrums, kā arī to, ka katrai daļiņai būtu tikai viens ceļš (uz singularitāti). Tas ir pretrunā ar kvantu mehānikas principiem, īpaši Heizenberga nenoteiktības principu. Klasiskā Hokinga radiācijas teorija paredz, ka melnie caurumi var kļūt mazāki par spīti tam, ka no tiem nekas nevar izkļūt. Šī radiācija rodas tieši pie notikumu horizonta un nesatur informāciju par melnā cauruma iekšpusi. Tas nozīmē, ka melnais caurums tomēr var kļūt mazāks. Lieliem melnajiem caurumiem Hokinga radiācijas efekts ir praktiski nemanāms, taču, jo mazāks melnais caurums, jo lielāka tā radiācija. Līdz ar to jebkura melnā cauruma, kurā vairs neiekrīt matērija, dzīves ilgums ir galīgs. (Piezīme: Hokinga radiācija gan padara melno caurumu mazāku, taču tā nenozīmē, ka no melnā cauruma var izkļūt daļiņas; tajā vienkārši iekļūst antidaļiņas.) 2004.gada 21.jūlijā Stīvens Hokings paziņoja, ka ir kļūdījies - no melnajiem caurumiem tomēr varot izkļūt informācija. Viņš apgalvoja, ka notikumu horizonta tuvumā ir zināmi kvantu efekti, kas ļauj informācijai izkļūt un ietekmēt Hokinga radiāciju. Šī teorija vēl nav apstiprināta un tiek pārbaudīta, taču, ja to atzīs par pareizu, tā, visticamāk, atrisinās melno caurumu informācijas paradoksu.
bet vajadzeeja mazliet saprotamaaku tekstu 
