Globālā mērogā lūši nav apdraudēta suga, bet situācija mainās, ja katru valsti, kurā lūši ir sastopami, aplūko atsevišķi. Rietumeiropā lūši ir aizsargājami, dažviet jau ilgu laiku tie ir reti dzīvnieki. Agrāk lūši bija sastopami visā Eiropā, taču cilvēku darbības rezultātā (intensīvas medības, mežu izciršana, lauksaimniecībā izmantojamo teritoriju palielināšanās un cilvēku populācijas pieaugums) lūši izzuda. Lai uzlabotu situāciju, lūšus mēģināja reintroducēt, taču bez objektīvām, ar vides pārmaiņām saistītām problēmām šo procesu traucē māņticība, negatīva attieksme pret lūšiem kā bīstamiem un ar cilvēku konkurējošiem plēsējiem. Galvenais iemesls cilvēku noraidošai attieksmei pret lūšiem ir gan mednieku uzskati, ka lūši ir vainojami medījamo dzīvnieku skaita samazināšanā, gan lopkopju pārliecība, ka lūši uzbrūk mājlopiem. Šo konfliktu iemesls, iespējams, ir tas, ka lauksaimnieki lielos plēsējus neuzskata par dabas sastāvdaļu, ar kuru būtu jāsadzīvo. Te piemērs varētu būt Latvija, jo, salīdzinot ar pārējo Eiropas teritoriju, lūšu šeit ir daudz un konkurences problēmu nav vai arī tās ir ļoti niecīgas. Latvijas teritorijā lūši ir dzīvojuši jau no pēcledus laikmeta un nekad nav izzuduši, taču to skaits gadu gaitā ir stipri mainījies. Pēc Valsts meža dienesta datiem, 1999./2000. gadā medību sezonā nomedīti 72, bet uzskaitīti 667 lūši.
Salīdzinot ar citiem plēsējiem, lūši ir visvairāk atkarīgi no piemērotas barības daudzuma. Tie barojas gandrīz tikai ar medījumu, ko paši noķer. Latvijā galvenais lūšu medījums ir stirnas, tomēr baroties lūsis var ar jebkuru dzīvnieku, ko spēj satvert un nogalināt. Uzskata, ka lūši ēd tikai svaigu gaļu un nekad pie pamestas barības neatgriežas, izņemot gadījumus, kad barības trūkst. Tad lūsis pie medījuma paliek vairākas dienas, līdz apēd lielāko daļu.
Ir ziņas un daļā sabiedrības valda uzskats, ka lūši ir asinssūcēji - no upura izsūc tikai asinis. Šādiem gadījumiem ir mēģināts rast racionālo izskaidrojumu. Kaķu dzimtas dzīvniekiem papildus uzturā ir nepieciešami vitamīni, ko satur zaļa zāle. Karstās vasarās, kad zāle izžūst, tajā nav vitamīnu, un vitamīnu bads liek meklēt citu to avotu. Zālēdāju barības traktā tiek sintezēti vitamīni, kā rezultātā šo dzīvnieku asinis un aknas ir piesātinātas ar vitamīniem un kalpo lūšiem kā vitamīnu avots.
Daudzi uzskata, ka lūši savam upurim uzbrūk no koka, taču tas ir pārspīlējums. Lūši galvenokārt medī piezogoties un tad ar vairākiem lēcieniem (līdz pat sešiem metriem), mēģina sasniegt upuri. Otrs medību veids - uzglūnot no slēpņa upurim, gaidot pie takām. Lūši, protams, kāpj kokos un bieži vien salauztus kokus izmanto kā aizsegu slēpņiem un midzeņiem. Tāds paaugstinājums der arī kā atpūtas vieta vai medījuma izvēles vieta, no kurienes dzirdama un pārskatāma plaša apkārtne.
Riests lūšiem sākas februāra beigās un ilgst līdz aprīlim. Pārējā laikā lūši dzīvo vientuļi, toties pārošanās periodā lūšu uzvedība pilnīgi izmainās. Vietas, kur šo dzīvnieku ir daudz, ap vienu mātīti patstāvīgi uzturas vairāki tēviņi. Starp tēviņiem notiek riesta cīņas. Lūsenes grūsnība ilgst 67 - 74 dienas, parasti maijā lūšiem dzimst mazuļi. Dabiskos apstākļos metienā parasti ir divi vai trīs kaķēni, bet ļoti reti arī četri, pieci.
Medību sezona katrā valstī sākas dažādos laikos, visātrāk Latvijā (no 1.oktobra, saudzēšanas laiks no 16. marta līdz 30. septembrim), visvēlāk Norvēģijā (no 1.februāra). Agri sākta medību sezona var radīt dažādas problēmas, jo jaunie lūši nespēj izdzīvot pirmo ziemu, ja viņu māte ir nošauta. Padomju gados lūsis tika uzskatīts par kaitēkli, tāpēc lūšu skaits bija jāsamazina līdz minimumam un jāsaglabā tikai kā bioloģiska suga.
Lūšu slimības ir maz pētītas. Ir dati par to, ka lūši slimo ar trakumsērgu, ir aprakstītas parazītisko tārpu invāzijas. Šobrīd tiek veikta lūšu parazītu faunas izpēte, un, pēc pašreizējiem datiem, lūši galvenokārt ir invadēti ar parazītiskajiem helmintiem - lenteņiem un cērmēm, pie tam šo parazītu skaits atsevišķos gadījumos tiek vērtēts kā dzīvniekam ļoti bīstams. Lielākā daļa izpētīto lūšu ir inficēti ar trihinelozi.
