Bērza malkas kurināta,
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa istabā.
Saulīt` silta, māmiņ jauka -
Abas vienu labumiņu:
No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.
Neviens kociņš tā nezied,
Kā zied ieva ziedonī;
Neviens mani tā nemīl,
Kā mīl mani māmuliņa.
Bulls*its! <- to es iedomājos katru reizi, kad lasu šāda veida apcerējums par mātēm, viņu maigumu, siltumu, mīlestību un tā tālāk un tā joprojām. Vispār jau mani māc nenormāla skaudība par tiem cilvēkiem, kas par savām mātēm tiešām spēj runāt ar tādu pašu mīlestību, kā augstāk citētajās dainās. No visas sirds apskaužu. Diemžēl, ģimeni, kur piedzimt, neizvēlas.
No malas to noeikti neviens nepateiks, cik dziļi nepatīkamas jūtas man ir pret manu māti. Visu mūžu viņa ir strādājusi valsts iestādē, bijusi kārtīga darbiniece, apprecējusi kārtīgu vīru, ar labu humora izjūtu – nu cilvēks uz goda! Un kā par bērniem gādā! Visu sevi veltījusi tikai un vienīgi ģimenei – vīram, un vēl jo vairāk – bērniem. Grūti jau nācās pie tiem tikt – no vairākām grūtniecībām tikai divi esam (es un mans brālis), toties kādas rūpes saņemam! Vienmēr esam bijuši kārtīgi apģērbti, pabaroti, aprūpēti, izglītoti, braucām ārzemju ceļojumos. Nu tāda visnotaļ jauka vidusmēra ģimenīte!
Bet medaļas otra puse gan nav tik spoža. Tā kā māte pati tika audzināta diezgan stingrā garā, arī ar siksnu un pazemojumiem, tad arī mums tas negāja secen. Uhh, un kā vēl mēs to visu dabūjām! Iespējams, padomju laikos, kad māte auga, šāda audzināšana šķita pieņemama, bet nu šobrīd... Nē, nu man jau arī nepatīk tie izlaistie bērneļi, kas nekādas vecāku stingrības nav pazinuši un uzvedas kā Persijas prinči un princeses, tomēr nevienam nenovēlu to pazemojumu, ko esmu piedzīvojusi es. Un es zinu, ka mans gadījums vēl ir tas vienkāršākais...
Iemesli pērienam parasti nav tālu jāmeklē – ja cilvēkam ir slikta oma, tad jebkurš sīkums var būt par ieganstu skandālam. Bērnībā parasti tie bija kādi nedarbi, tos pat lāgā vairs neatceros. Skolas laikā varēja dabūt arī par sliktām atzīmēm, piezīmēm, pārāk ilgu vazāšanos pēc stundām un citām lietām, kas nenotika pēc mātes prāta. Tolaik varēja dabūt kārtīgu pērienu ar siksnu. Tomēr, laikam ejot un cilvēkam mainoties, arī “audzināšanas metodes” mainījās. Ierastās siksnas vietā parādījās arī citi priekšmeti – suņa siksna, elektrības vads, kāds drāts gabals (tas gan bija ellīgi sāpīgs!), vai kas nu pa rokai trāpījās. Ass dvielis, lineāls vai citi sadzīviski priekšmeti, arī slotas kāts. Šādās dusmu lēkmēs arī vairs netika mērķēts tikai uz dibena mīkstumiem – savu tiesu dabūja arī citas ķermeņa daļas. Ir sperts ar kājām (par laimi, ne tiešā spērienā, bet tikai ar ceļgalu, kas arī var būt diezgan sāpīgi), ar rokām tiek gan sists (pa seju, galvu, ķermeņa augšdaļu), gan veikti cieši, sāpīgi satvērieni (īpaši aiz augšdelma, ar pirkstiem stingri ietverot muskuļu neaizsargātajā laterālajā pusē), gan arī plēsts aiz ausīm vai matiem (ar tendenci vienlaikus vilkt galvu uz augšpusi tā, ka jāstājas pirkstgalos, vilkšanu tomēr nepārtraucot). Pļaukas pa seju, plēšana un vilkšana aiz matiem un sitieni pa galvu joprojām ir populārākais fiziskās ietekmēšanas veids. Un jo vairāk cilvēkam neveicas darbā un attiecībās ar vīru, jo vairāk mēs ciešam no šīm dusmu lēkmēm.
Tādēļ ik diena, kas jāpavada mājās ar māti, man šķiet elles mokas. Jā, ir arī labu brīžu, un patiesībā jau nemaz tik maz, bet ikviens īsais dusmu, sitienu un pazemojumu pilnais brīdis spēcīgi aizēno visu iepriekšējo. Nav noslēpums, ka naids krājas vieglāk kā mīlestība.
Iespējams, jūs iedomājāties – kāpēc es nekad neesmu vērsusies bērnu tiesību aizsargājošajās iestādēs?
Pirmkārt, es par šito no mātes būtu baigi dabūjusi pa kaklu. :)
Otrkārt, lai arī dzīvoju Rīgas tuvumā, manā pilsētā nemaz nebija tādas vietas. Un, kad arī parādījās, es sapratu, ka te, kur visi cilvēki patiesībā cits citu pazīst, es sataisītu šausmīgas nepatikšanas arī manai pārējai ģimenei.
Treškārt, zvanīt uz atbalsta telefoniem (pat bezmaksas) vienmēr baidījos, jo šaubījos, vai tas neparādās kā atsevišķš numurs telefona rēķinā.
Visgrūtākais ir iziet sabiedrībā. Es nevēlos, lai mani draugi zina, kas ar mani notiek mājās, kas man ir jāpiedzīvo. Kā jūs reaģētu, ja zinātu, ka jūsu draugs/draudzene bērnībā, pusaugu gados un patiesībā jau joprojām tiek pakļauts ir nemitīgi cietis no vecāka pazemojumiem, dusmām, sitieniem? Es nespēju iedomāties šo reakciju. Domāju, vai nu mani sāktu žēlot (un mākslīgā līdzjūtība nudien nepalīdzēs), vai arī novērstos. Visticamāk, ka nesaprastu, kā ar mani kontaktēties. Tāpēc es joprojām izliekos, ka ar mani nekas nekaiš. Kompānijās esmu jautra, bārstu jokus, daudz smaidu, smejos. Tomēr iekšēji joprojām jūtos f*kin vientuļa. Smiekli un jautrība ir tikai maska. Ellīgi laba maska, nudien, bet man pašai tā šķiet diezgan traģikomiska. Grūti momenti ir joprojām. Atceros, pamatskolā mums bija obligātas peldēšanas nodarbības sporta stundu vietā ik pa pāris nedēļām vietējā baseinā. Un peldēt man ļoti patika, tas man padevās daudz labāk un vienkāršāk par skriešanu, lekšanu, bumbošanos... Bet bija reizes, kad man nācās atteikties. Ja pāris dienas iepriekš biju dabūjusi ar kādu mīlīgu drāti vai siksnu pa pēcpusi, zilumi ir garantēti. Un pēcpuse ir diezgan plata, tā neaprobežojas tikai ar to daļu, ko nosedz ierastā apkašveļa, un garāku sitamo priekšmetu, piemēram, elektrības vadu atstātās pēdas reizēm bija diezgan labi redzamas arī uz gūžām un kājām. Šāda veida pēdām bija arī īpatnība, ka vislielākais sitiena spēks un attiecīgi arī lielākais un tumšākais zilums bija izliektajā galā, kas parasti arī trāpīja vistālāk no vēlamās mīkstumu daļas. Arī parasta pārģērbšanās ģērbtuvēs pirms sporta stundām reizēm bija jāveic diezgan piesardzīgi, nemanāmi.
Kad paaugos lielāka, zilumu problēma vairs nebija tik aktuāla. Spēcīga fiziska ietekmēšana nedaudz rimās (jo laikam jau ir grūti spēcīgi iesist kādam, kas ir tavā augumā). Ja arī paretam trāpījās kāds, tad attaisnojumi ir diezgan vienkārši – vai nu ar brāli sakāvos (kas patiesībā notika diezgan reti), vai suns trāpījis, vai strādājot dārzā esmu kur pakritusi. Par cik esmu diezgan neveikla, tas problēmas nesagādā. Tomēr zināt jau, cik svarīgi ir vidusskolas un jauniešu gados doties kaut kur kopā ar draugiem, uz ballītēm vai vienkārši padarīt ko kopā. Tomēr dažiem vecākiem ir īpašs niķis – “ja jau es esmu tevi radījis, dzemdējis, audzinājis, barojis, ģērbis un izglītojis, tad tu esi mans īpašums un tev ir jāpakļaujas manām pavēlēm un vēlmēm”. Burvīgi, ja tas nāk kombinācijā ar jau tā neciešamu un spītītgu raksturu. Tātad – atļauja jāprasa vienmēr un visur. Ja bērnībā vēlējos kurp doties, bet nevarēju, bija diezgan vienkārši atbildēt: “Man mamma neatļāva.” 20 gadu vecumā tas vairs nav tik vienkārši. Iedomājies tik, ja tavs draugs, kam jau labs laiciņš pāri pilngadībai, pasaka, ka nevar nekur doties, jo mamma neļauj. It kā jau ar laiku un vecumu no vecāku puses neizbēgami rodas vairāk cieņas un sapratnes, un atbalsts dažādām jauniešu padarīšanām, bet... atkal uznāk brīži, kad ierastais privātīpašnieciskums ņem priekšroku. Konfliktēšana notiek visu laiku, un dažos brīžos vienkārši nav iespējams nekur doties. Mīļā miera labad pasēžu mājās, kaut nekas jau no tā nemainās. To ir pagrūti izskaidrot, tāds baigais stulbums.
Es zinu, ka nav īsti labi savās problēmās vainot citus cilvēkus un ka vienmēr ir jārīkojas pašam, es ti tiešām labi apzinos, bet... nav jau nekā cita, pie kā iet, un kas mani saprastu un uzklausītu. Vienīgais tāds cilvēks ir mans brālis, un tikai tāpēc, ka šo pelnu putru strebjam mēs abi. Bet viņš vēl ir pārāk mazs, lai spētu man ko līdzēt. Pie tam, katrs neprātīgais lēmums, ar ko es sadumpotos pret savu māti (pamest augstskolu, aiziet no mājām, piekāst visu), spēcīgi atsauktos pret manu brāli. Bet es vēl neesmu gana spēcīga, lai viņu spētu no tā aizsargātu.
Pāris vārdos par to, kā tas ir ietekmējis mani kā personību.
Pirmkārt – agresija. Māka risināt konfliktus rodas ģimenē, un ja ģimenē uzvar tas, kuram ir vara, kas izpaužas kā skaļa balss, spēja fiziski ietekmēt, kā arī psiholoģiska un finansiāla vara pār otru (proti, bērns nevar vēl pastāvēt pats par sevi – viņš ir dažādos veidos atkarīgs no vecākiem), tad varat iedomāties, kā konfliktus risināt vēlējos arī, komunicējot ar citiem cilvēkiem. Līdz dūru vicināšanai, par laimi, nekad netiku, bet kliegšana uz otru un bieži vien pat nepamatota, aizkaitināta apvainojumu izteikšana nebija reta.
Otrkārt, mazvērtības kompleksi. Ja tev visu laiku borē, ka neko nemāki, neesi nekam derīgs un nosauc apvainojošos vārdos (stulbenis, idiots, tizlais mērkaķis, govju meita, slampa ir tikai daži vārdi, kas patiesībā ir nesalīdzināmi ar visu apvainojumu gūzmu, kas skar arī manu vizuālo izskatu, manus draugus, manu rīcību, attieksmi vai vārdus dažādos gadījumos, pat ja tas ir bijis tik sen, ka vairs nav taisnība u.c.lietas, kas ir uz mēles), pie tam to dara cilvēks, kuram patiesībā pieder tava autoritāte – vecāks, tad īpaši augsts pašvērtējums nevar izveidoties. Pats ļaunākais ir tas, ka vienmēr kāds ir labāks – kolēģes meita ir gudrāka, draudzenes meita ir labāka palīdze mājsaimniecībā, bet tā kaimiņu meitene ir nocopējusi superīgo čali.
Treškārt, atsaucoties uz augšējās rindiņas pēdējo frāzi – nespēja izveidot tuvas attiecības at cilvēkiem. Padomājiet paši – kas ir katram cilvēkam dzīvē pirmais vistuvākais cilvēks? Pareizi, māte. Un ja māte visu mūžu ir pazemojusi un likusi ciest visvairāk par visiem, kuru visvairāk jāienīst? Pareizi. Cik ironiski un skarbi, ne? Ja mūždien tavs tuvākais cilvēks ir licis tev arī ciest vislielākās sāpes (un to jau jūs noteikti zināt (bet es labāk ceru, ka ne), ka visvairāk var sāpināt tie, kas vislabāk pazīst), tad kāda garantija, ka arī nākošais cilvēks, kuram pieķeršos, nebūs tāds pats? Ar prātu jau es lieliski saprotu, ka visi cilvēki nekad nevar būt ļauni, bet tik un tā ir grūti pielaist kādu cilvēku sev klāt. Un arī šeit vēl seko daudzi sīkāki momenti attiecībās ar māti, kas traucē komunicēt ar citiem.
Tātad, ja esi vecāks, tad atceries – vienmēr apdomā to, ko grasies teikt vai darīt savam bērnam. Viņš ir sūklis, kas uztvers visu. Neceri, ka ja sabļausi uz viņu vai iesitīsi viņam, bet pēc tam nopirksi saldējumu, viņš par to aizmirsīs. Jā, varbū arī piemirsīs, bet tas patiesībā krājas un krājas, līdz var vērsties pret tevi pašu. (Jāpiebilst gan, ka es runāju par regulāru vardarbību.) Jums varbūt šķiet, ka bērns jūs joprojām mīl un ciena (un tā arī ir), bet nākošajā reizē, kad tas atkārtosies, radušās dusmas tikai sakrājas, līdz kādu dienu nāks atpakaļ. Kad vēlaties pateikt savam bērnam, cik nederīgs viņš jums ir, ka ar piecinieku matemātikā viņš ir pilnīgs s*ds un kāpēc citiem ir daudz labākas atzīmes vai kāpēc citi vispār ir daudz gudrāki un labāki, atcerieties – jūs paši radāt savus bērnus. Ne tikai tajā mirklī, kad forši izņēmāties pa gultu, bet arī turpmāk. Tā vietā, lai iesistu vai nolamātu, labāk apsēdieties, parunājaties un palīdziet. Ak, ja ar mani biežāk būtu parunājušies, nekā nodevuši smago brāzienu un nolikuši kaktā... Ak jā, un nepārvērtiet sarunu lekcijas tipa monologā. Tas rada absolūtu nevēlēšanos klausīties nākošo reizi, līdz daudz kas no teiktā tiek vienkārši palaists garām.
Es jūs tiešām lūdzu – pirms uzliekat uz mēles savu smago sakāmo un augsto balss toni vai paceļat savu roku vai, nedod Dievs, ko citu pret savu bērnu – atcerieties, cik viņam tas ir sāpīgi. Pat ne tas fiziskais, cik fakts, ka cilvēks, kuru tu tik ļoti patiesībā mīli, ļoti tevi sāpina. Tajā brīdī ģimene kļūst par tukšiem vārdiem, par teātri sabiedrībai, par nobirušu koku lapu čaukstoņu, un neko vairāk.
[Atvainojos, ka teksts ir tik nesakarīgs un fragmentārs, tas ir melnraksts kādam diez vai kādreiz pabeigtam memuāram... Es pat nezinu, kam tas irdomāts. Šeit ir vienkārši haotiski izliktas domas par to, kas sāp un lūgums par nesāpināšanu.]
