Bijām ieradušies Duisburgā uz Love parade, ārā laiks bija ļoti patīkams – ne par karstu, ne aukstu. Novietojām mašīnu stāvlaukumā un devāmies uz pasākuma norises vietu. Visur centrā bija cilvēku jūra, kas nemitīgi kustējās, klaigāja, dzēra un pūta svilpēs – troksnis ne pa jokam. Gājām pa diezgan plašu, kājāmgājējiem domātu ielu, kuru aizšķērsoja aptuveni simts cilvēku, kas dejoja ielas malā esošā bāra mūzikas pavadībā.
Mēs bijām pieci cilvēki – es, mans brālis, viņa sieva un vēl divi brāļi. Lēnām pastaigājāmies pa centru, mazliet apskatījām pilsētu un tad devāmies uz parādi. Gājām līdzi cilvēku vairumam. Ceļš bija diezgan garš, turklāt bija jāvērš uzmanība, lai neviens nenoklīstu, jo tādā pūlī tas bija viegli. Cilvēku bija milzum daudz, turklāt visi šķita esam labā garastāvoklī. Pa ceļam neredzēju nevienu, kurš būtu iedzēris par daudz, vai vēl ko citu salietojies – tas bija pozitīvi; cilvēki arī bija ļoti pieklājīgi – ja gadījās kaut nedaudz sadurties diviem cilvēkiem, tad momentāni no abām pusēm atskanēja atvainošanās, agresijas nebija.
Pēc kāda laika nokļuvām pie ieejas vārtiem, kur nu jau vietas bija diezgan maz, viss bars lēnām plūda uz iekšu. Mazliet pavērojām pūli no augšas – ņēmām piemēru no pārējiem, kuri bija sarāpušies uz luksoforiem, atkritumu urnām un autobusu pieturu jumtiem. Skats bija neaprakstāms. Skatījāmies uz ielu, pa kuru bijām atnākuši – tā visā garumā bija piepildīta ar parādes apmeklētājiem, tuvumā varēja izšķirt cilvēkus, bet tālumā redzes asums izgaisa, un likās, ka pati iela būtu krāsaina, dzīva un kustētos. Saule bija pakāpusies augstāk, debesis kristālskaidras, un jutos labi, ka biju piekritis atbraukt, kaut arī tehno mūzika galīgi neatbilda manai gaumei. Lejā atradās visdažādākie cilvēki – abu dzimumu, visu rasu un ādas krāsu cilvēki; itin bieži varēja manīt arī dažādus kostīmus – kapteiņi, kosmonauti, kovboju meitenes un viens koala lācis, dežurēja arī policija. Krustojumā atradās telts, kurā varēja nopirkt dažādas piemiņas lietiņas no pasākuma – T-kreklus, mūzikas diskus, atslēgu piekariņus u.c.
Pasēdējuši nolēmām, ka ir pienācis laiks doties iekšā – likās, ka cilvēku masa sākusi nedaudz ātrāk kustēties. Nokāpām no jumta un pievienojāmies pūlim; šeit bija tik maz vietas, ka, lai viens otru nepazaudētu, gājām vilcieniņā – viens aiz otra – un turējāmies priekšā ejošajam pie pleciem. Apkārt turpinājās jautra klaigāšana, pat kopīga dziedāšana – dziesmai gan nebija vārdu, tikai zilbes, bet to uzturēja visi, papildus efektam ritmā tika sistas plaukstas. Tikām cauri vārtiem – tur bija daudz policistu, kas lūkojās, lai viss notiktu kā nākas; ielas malās bija sētas, aiz kurām atradās dzīvojamās mājas. No pagalmiem mūsos raudzījās iedzīvotāji. Ik pēc dažiem desmitiem metru bija iespējams nopirkt dažādus kliņģerus – ar to gan arī piedāvājums beidzās. Uz ielu apmalītēm sēdēja jaunieši. Šeit kustība bija daudz brīvāka, jo iela bija vismaz divas reizes platāka par ieejas vārtiem; tālāk gan redzēju, ka būs jāiet cauri tunelim, kas atkal kustību brīvību uz brīdi atņems.
Izrādījās, ka tuneļi ir vairāki – viens pēc otra; beidzot nonācām pie tāun devāmies iekšā - tajā sajūtas nevarētu aprakstīt kā īpaši patīkamas - troksnis turpinājās bez apstājas – visu laiku daži kliedza, daži dziedāja, citiem bija taures, bet nebija vairs vienotas dziesmas. Atbalsis kropļoja skaņas. Pie tuneļa griestiem bija sakrājies aptuveni divus metrus biezs cigarešu un marihuānas dūmu slānis savā zilganajā nokrāsā – it kā nekas sevišķs, bet likās kaut kā maģiski – tādu to vērta pa izejām ienākošā gaisma. Atkal gājām vilcieniņā, jo, ja kāds nozaudētos, tad šādā troksnī nebūtu iespējams ne sazvanīties, ne sasaukties.
Bez starpgadījumiem tikām cauri pirmajiem tuneļiem un atlika tikai viens, bet tas bija pats garākais. Atradāmies vietā starp diviem tuneļiem, pa labi bija betona siena. Pie sienas bija nelielas kāpnes, pa kurām varētu divi cilvēki blakus, netraucējot viens otram, uzkāpt. Trijiem tur būtu par šauru. Cilvēki kāpa pa tām augšā, viss laukums čumēja un mudžēja no cilvēkiem – bija grūti izstaipīties, kur nu vēl aiziet kaut kur. Arī lēnām virzījāmies uz kāpnēm – gāja lēni, bet noskaņojums visiem bija labs; bija gan apnicis gliemeža ātrumā virzīties uz priekšu – vienu brīdi gribējām iet atpakaļ ārā, bet nebija iespējams izlauzties cauri cilvēku masai, jo straume plūda pretējā virzienā. Nekas cits neatlika, kā doties uz priekšu.
Pēc desmit minūtēm jutu, ka vairs nav tik labi – nu jau bija nenormāla spiešanās, cilvēki tikai nāca un nāca, un visi spiedās kopā. Kļuva karsti un vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt pie kāpnēm, kuras veda uz ielu virs tuneļa, – tas nebija tik viegli izdarāms. Cilvēki svīda un palika grūti elpot. Tieši pie manām kājām meitene no karstuma un skābekļa trūkuma noģība – pūli pāršalca kliedzieni; no visa spēka spiedām pūli nost un kliedzām, lai visi atkāpjas un lai viņu nesamīda – tas izdevās – kāds ziedoja pudeli ūdens, ar kuru atvēsināt cietušajai galvu. Viņa nenāca pie samaņas. Pāris tuvumā esošo vāciešu viņu pacēla virs galvas, citi operatīvi palīdzēja, un viņa tika pirmā nogādāta drošībā pie kāpnēm – vienkārši nesta uz rokām, virs galvām pāri pūlim.
Pāris minūšu laikā noģība vēl dažas sievietes, kuras arī tāpat tika transportētas. Situācija pasliktinājās ar katru mirkli – tikām saspiesti kopā kā reņģes konservu kārbā, vienu vārdu sakot – sākās pūļa panika – meitenes kliedza, raudāja un ģība, visi gribēja nokļūt pie kāpnēm.
Karstums bija neciešams, trūka svaiga gaisa, visu laiku bija jātur galva pacelta, lai varētu pienācīgi ievilkt plaušās gaisu. Pāris metru tālāk redzēju meiteni, kura augumā bija man līdz plecam – sejā bija lasāms izmisums, viņa plātīja muti kā zivs, tverdama pēc gaisa – tādas sejas bija redzamas visapkārt.
Panika pieņēmās spēkā, pūlis zvalstījās no vienas puses uz otru, bet principā nekur nekustējās. Ik minūti tika transportētas noģībušās. Pāris vīrieši arī centās tādā – negodīgā – veidā izkļūt no bara – viņi rāpās neskatoties, vai kādam iesper, vai nē. Lejā stāvošie apveltīja šīs žurkas ar lamām, lāstiem, nicinājumu, dūrēm, nagiem; viņu virzienā lidoja dažādi priekšmeti. Daži no viņiem nokļuva pie kāpnēm, citi tika novilkti lejā un piekauti.
Bija jāsaglabā vēss prāts, jo ar ārdīšanos tikai sevi nokausētu. Blakus meitene slīga apātijā, viņai trūka gaisa; nedaudz atbrīvoju vietu, viņa varēja pacelties augstāk un paelpot – cilvēku bija tik daudz, ka kājas nebija jēgas turēt uz zemes – visi bija saspiesti kopā. Minētajai meitenei gaiss atdeva dzīvīgumu, izrāva no apātijas – tas nebija labi – viņa krita histērijā – sita blakus esošajiem, kliedza un bēra asaras vismaz pusstundu – tad nokusa un atkal iekrita iepriekšējā stāvoklī.
Augšā stāvēja tie cilvēki, kas bija izkļuvuši no elles lejā – viņi meta ar ūdeni pildītas pudeles, arī lēja ūdeni mums uz galvas, lai vismaz kaut kāda veldze būtu. Biju pārkarsis, apziņa mazliet neskaidra, emocijas mainījās kā gaismas luksoforā – bailes, dusmas, izmisums, pilna laime, kad uzlēja ūdeni, vai vējš uzpūta un deva veldzi; arī neziņa par turpmāko, stress, aizkaitinājums, nepacietība un ieslodzījuma sajūta, kas turpinājās visu laiku, pastāvīga trauksme. Katra vēja brīze iepūta nedaudz ticības, ka viss būs labi.
Pēc pāris minūtēm notika trakākais – aptuveni piecus metrus no manis pūlis sagāzās vienā čupā – bija vismaz piecas kārtas cilvēku, neviens nevarēja piecelties; tas bija pēdējais piliens – panika sasniedza kulmināciju. No bedres puses kādi piecpadsmit cilvēki mēģināja tikt pāri pūlim – viņiem nebija ko pārmest, jo bija divas iespējas – vai krist pašam, vai rāpties.
Cilvēki turpināja krist kā domino kauliņi, jutu, ka arī mūsu vietā pūlis sāk svērties uz priekšu, tikai kājas palika uz vietas; paldies Dievam, nesagāzāmies, masa brīnumainā kārtā uz brīdi iztaisnojās. Cilvēki bija tik traki sagāzušies, ka redzēju bedri un divas apakšējās cilvēku kārtas – neviens no viņiem nebija pie samaņas, visi bija nomīdīti, sabradāti; viens vīrietis gulēja šortos, kas kādreiz bija balti, bet tagad visu ķermeni klāja melna masa – ielas dubļi - kuru vietām caurstrāvoja asins svītras, uz sejas netīrumu kārtas viņam bija kurpes iespiedums.
Redzēju kā viens vīrietis, negribēdams nokrist, uzkāpa uz zemes guļošai meitenei uz galvas sānu virsmas un pret to atspērās, lai tiktu augšā. Viņš to pat nepamanīja.
Beidzot ieradās specvienība, pa to laiku jau tuneļi bija daudz maz atbrīvoti no cilvēkiem; viņi meta troses bedrē, lai tie, kas var, pieķertos. Bedres malās cilvēki tika atspiesti atpakaļ, lai neturpinātu gāzties. Pūlis palēnām izklīda, tuneļi jau bija tik brīvi, ka mediķi varēja ar auto atbraukt teju līdz pašai notikumu vietai. Bija aptuveni trīsdesmit „ātro” mašīnu, tās visu laiku tika papildinātas, kursēja helikopteri, kas evakuēja mirušos un smagi ievainotos. Uz zemes gulēja pieci ķermeņi, tie bija apsegti, palīdzēt viņiem vairs nevarēja. Biju viens – pārējie līdzbraucēji nozaudēti, nezināju, vai viņi nav kaut kur apakšā kaudzei. Stāvēju pie čupas un ar acīm meklēju savējos, tad policists mani satvēra aiz pleca un lika iet ārā. Teicu, ka brālis jāatrod – viņš atrauca, ka, ja viņi ir dzīvi, par viņiem parūpēšoties. Pārliecinājos, ka apsegtie nav mani līdzbraucēji un devos ārā. Viens vācietis, redzēdams, ka nāku no notikuma vietas, iedeva ūdeni; tas bija nenovērtējami – šķita, ka esmu izsvīdis vismaz pāris litrus, džinsi un krekls bija slapji kā ūdenī iemesti. Devu viņam eiro, jo biju divas trešdaļas no pudeles izdzēris, viņš atmeta ar roku. Cilvēki haosā bija pazaudējuši viens otru, telefoni nedarbojās, jo tīkli bija pārslogoti. Arī es nevarēju piezvanīt savējiem. Stāvēju netālu no liktenīgā tuneļa un apsvēru, ko darīt. Kādu stundu turpat nostāvēju – labi saredzamā vietā, skatījos uz cietušajiem – tie nebija tik daudz, cik to, kuri paši varēja paiet, un viņus varēja labi apskatīt – cerēju, ka nebūs nestuvēs neviens no mūsējiem. Nevienu neieraudzījis, izlēmu, ka došos atpakaļ uz centru, uz stāvlaukumu – gan jau pārējie būs darījuši tāpat. Piegāju pie policista un pajautāju, kāds ir ātrākais ceļš; viņš izstāstīja, un es devos turp. Līdz centram bija aptuveni divi kilometri. Nesteidzoties gāju, izbaudīdams svaigo gaisu. Nonācu centrā un garāmgājējiem pajautāju ceļu uz stāvlaukumu. Tad saņēmu zvanu no brāļa, kurš bija kopā ar sievu, abi sveiki un veseli, un arī bija ceļā uz stāvlaukumu! Atlika vairs tikai atrast otru brāļu pāri.
Beidzot nonācu pie stāvlaukuma ieejas un mani pārņēma prieks redzot, ka atlikušie divi gaida mūs, ar veselām rokām un kājām. Piegāju klāt, izstāstīju, ka arī brālim ar sievu viss ir kārtībā. Visi bijām laimīgi, ka viss ir veiksmīgi noslēdzies. Pēc desmit minūtēm arī brālis atnāca, un mēs nolēmām doties mājās – nebija vairs nekādas patikas par ballēšanos domāt. Centrā gan viss joprojām vēl turpinājās, lielākā daļa cilvēku nemaz nebija dzirdējuši par nepatīkamo atgadījumu, tāpat arī pašā Love parade.
Visu dienu nebijām ēduši, tāpēc aizgājām uz ķīniešu bistro, lai iestiprinātos. Pārrunājām dienas notikumus, iespaidus, pasēdējām un devāmies uz mašīnu. Biju visu laiku skaidrā, jo uzņēmos šofera pienākumus šajā pasākumā, pārējie normas robežās malkoja viskiju. Kad tikām mājās, bija gandrīz pusnakts.
Kopumā mūsējiem nekas nebija noticis, tikai soma pazaudēta, kurā atradās arī mana pase un navigācija mašīnai – tātad sīkumi vien!
Citiem tik labi nepaveicās – ap divdesmit bojāgājušo, dučiem smagi ievainoto un simtiem vieglāk ievainoto. Desmit arī tika atdzīvināti notikuma vietā.
