Kas tas bija?
Par Lielo Smogu tiek dēvēts spēcīgs smogs, kas pārklāja Londonu no 1952.gada 5.decembra līdz 9.decembrim. Līdz pat šim brīdim tas tiek uzskatīts par vissmagāko gaisa piesārņojuma gadījumu Lielbritānijas vēsturē. Tā laika pētījumi norādīja, ka Lielais Smogs izraisīja apmēram 4000 cilvēku priekšlaicīgu nāvi un 100 tūkstoš cilvēku veselība tika sabojāta. Savukārt, 2004.gadā izdarīts pētījums liecina, ka ar smogu saistīto upuru skaits nav ticis pareizi novērtēts un šobrīd tiek uzskatīts, ka 12000 cilvēku mira Lielā Smoga izraisīto komplikāciju dēļ. Šis gadījums ir devis ļoti lielu ieguldījumu vides pētījumu, valstu likumdošanas un cilvēku izpratnes veidošanā par likumsakarībām starp gaisa kvalitāti un veselību.
Piesārņojuma avots
Laika apstākļi ap to laiku bija tādi, ka londonieši bija spiesti pastiprināti kurināt savas mājas ar oglēm, lai uzturētu siltumu. Pēckara mājsaimniecībās lietotās ogles bija samērā zemas kvalitātes, ar paaugstinātu sēra saturu, kas dedzinot nodrošināja paaugstinātu sēra dioksīda daudzuma nonākšanu atmosfērā. Jāpiemin, ka, ņemot vērā pēckara ekonomisko situāciju, labākas kvalitātes ogles ar zemāku sēra saturu tik eksportētas. Papildus ieguldījumu smoga rašanās procesā deva vairākas ar oglēm kurināmas elektrostacijas, kas atradās Londonas tuvumā. Tāpat papildus piesārņojumu radīja autobusu satiksme, kas neilgu laiku atpakaļ bija ieviesta elektrisko tramvaju vietā.
Laika apstākļi
1952.gada 4.decembrī bezvēja laikā Londonas izveidojās anticiklons, kas izraisīja parādību, ka aukstais gaiss pie zemes tika iespiests zem siltākas gaisa masas augstākos atmosfēras slāņos. Rezultātā migla, kopā ar krāšņu dūmiem un auto izplūdes gāzēm veidoja smogu, kas pilnībā pārklāja Lielbritānijas galvaspilsētu ar dzelteni-melnas krāsas dūmaku. Vēja neesamība kavēja smoga izklīšanu un pieļāva nepieredzēta daudzuma piesārņojošu vielu uzkrāšanos.
Iespaids uz Londonu
Neskatoties uz to, ka Londonā biezas miglas bija ierasta parādība, šis smogs bija daudz blīvāks un ilglaicīgāks kā jebkurš iepriekš redzētais. Redzamība bija tikai pāris metru, tādēļ automašīnu lietošana bija pilnīgi neiespējama. Tāpat pilnībā apstājās sabiedriskais transports, atskaitot Londonas metro sistēmu. Nebija iespējama arī neatliekamā medicīniskās palīdzības transporta kustība, tādēļ veselības problēmu skartajiem bija pašiem jāmēro ceļš uz slimnīcu. Smogs iekļuva arī telpās un tika atcelti koncerti un kinoseansi, jo gluži vienkārši mākslinieku uzstāšanās vai kino ekrāns nebija pārāk labi saskatāms no skatītāju vietām.
Iespaids uz veselību
Iesākumā Lielais Smogs neizraisīja nekādu lielo satraukumu, ņemot vērā, cik bieža parādība bija migla, taču drīz vien tika iegūti dati, ka apmēram 4000 cilvēki miruši no smoga izraisītām un pastiprinātām veselības problēmām. Vairums mirušo un cietušo bija ļoti jauni un veci cilvēki, kā arī cilvēki ar jau iepriekš eksistējušām elpošanas sistēmas problēmām. Tiek uzskatīts, ka kopumā tuvākajās nedēļās un mēnešos šo iemeslu dēļ mira 12000 cilvēku.
Iespaids uz dabu
Milzīgais mirušo skaits deva ļoti svarīgu impulsu modernās dabas aizsardzības kustībai un lika aizdomāties par gaisa piesārņojuma problēmām, jo smogs lieliski bija nodemonstrējis savu nāvējošo potenciālu. Tika izstrādāti jauni likumdošanas akti, kas ierobežoja vairāku degvielas tipu izmantošanu rūpniecībā un aizliedza melnu dūmu nokļūšanu atmosfērā. Tuvākajos gados Lielbritānijā tika pieņemti vairāki likumi, kas stipri ierobežoja gaisa piesāņojumu.
Aculiecinieki
Stāsta Barbara Fjūstere, kas tajā laikā bija 24 gadus veca baletdejotāja:
“Tā bija briesmīgākā migla, ko jebkad esmu pieredzējusi. Tai bija dzltenīga nokrāsa un spēcīga sēra smaka, jo patiesībā tas bija ogļu dedzināšanas izraisīts piesārņojums. Pat dienas gaismā tam bija rēgaini dzltenīga nokrāsa.
Es biju dejotāja Sendler's Wells baleta teātrī tajā laikā, bet tajā vakarā, ka radās smogs, es neuzstājos. Pec vakariņām ar manu līgavaini, mēs devāmies mājās. Tajā laikā smogs jau bija tik biezs, ka man nekas cits neatlika kā vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs iet pa priekšu mašīnai, lai vispār varētu atrast ceļu, kur braukt. Pa ceļam mēs redzejām avarējušas mašīnas, ka iepriekš bija mūs apsteigušas. Mēs nokļuvām mājās pulksten piecos nakamajā rītā – melni kā skursteņslauki, mēs bijām veikuši 16 jūdzes. Mans sākotnēji dzeltenais pusmētelis bija piķa melns, piesūcies ar sodrējiem un kvēpiem. Nespēju noticēt, ka es spēju veikt šo ceļu augstpapēžu kurpēs un ka visa šo toksīnu ieelpošana neatstāja iespaidu uz manu veselību.”
Stāsta Berijs Lintons:
“Man bija 7 gadi un, kaut arī mana skola bija tikai 100 jardu attālumā, mans tēvs un es, gājām rokās sadevušies, taustīdamies gar sienam un sētām, beidzot atrodot skolas durvis. Rezultātā tāpat es tiku aizsūtīts mājās, jo neviens cits nebija spējis ierasties.”
Stāsta Lidija Braianta:
“Mans vecetēvs bija smagās mašīnas vadītājs. Pabeidzis piegādes un tikai piebraucot pie savas mājas, viņš pamanīja, ka, lai vispār kaut kur nokļūtu, viņa ugunīm sekojušas trīs mašīnas. Tā nu viņš bija spiests šos ļaudis izmitināt savā mājā pa nakti, jo tālāko ceļu viņiem atrast nebija iespējams”
atkārtošu-
