Šo pasaku es uzrakstīju,kad man bija 9 gadi,un par to ieguvu atzinības rakstu konkursā :D Pirms kaut ko sakiet,ka sūds,padomājiet,vai 9 gadu vecumā Jūs tā uzrakstītu. Teksts nav pārveidots,viss ir gramatiski kā uz lapas. :D
Lielie meklētāji. Zivtiņu stāsts.3
80
0
Kādu dienu mazās zivtiņas devās uz lielo zivju mītni. Billijs bija nodibinājis mazo zivtiņu komandu " Lielie meklētāji. " Komandā darbojās Billijs - komandas boss,Plunkšķis,Ašā un Spārkijs - komandas detektīvi. Un tā viņi nolēma doties uz lielo zivju mītni. Citas zivis,uzzinājušas,ko viņi grasās darīt,tūlīt pat mēģināja viņus atturēt. Komanda negribēja padoties,tāpēc sarīkoja sanāksmi Burbuļu laukumā.
Billijs uzrunāja visas zivis,kuras bija sapulcējušās " Mēs dodamies atgūt amuletu,ko lielās zivis mums atņēma,mēs to noteikti atgūsim,un tas mūs atkal aizstāvēs kā to izdarīja pirms 2000 gadiem Lielajā Karā. Mūsu senči to atrada virspusē,kur ūdens izbeidzas,un mūsu lielais sencis Burbulis zaudēja dzīvību,to atrodot. Mums ir atņemts lielākais dārgums,kāds vien zivīm piederējis,un mēs to vēlamies atpakaļ!"
Reklāma
Mazās zivtiņas piekrita teiktajam,taču negribīgi aizlaida projām Lielos meklētājus,jo bija ļoti noraizējušās par viņiem. "Te nu sākas mūsu ceļojums,"nopūtās Ašā. Ceļš ilga trīs dienas un trīs naktis,līdz no noguruma viņi vairs nespēja papeldēt. Viņi atpūtās divas stundas un pēc tam atkal turpināja savu ceļu. Pēc kāda laika Spārkijs gaudulīgā balsī pavēstīja " Es gribu ēst! " "Mēs neko nevaram darīt," attrauca Billijs.
Viņi peldēja,peldēja,peldēja bez apstājas,līdz sasniedza lielo zivju teritorijas robežu. Viņi ielīda iekšā pa mazo šķirbiņu,kas veda uz lielo zivju zemi. Zivtiņas peldēja tieši uz galveno mītni. Zivju karalis bija lielā,baltā haizivs,viņš draudēja citām zivīm,ka tās apēdīs,ja vien amulets netiks nosargāts. Haizivs teica " Lai mirst tas,kurš nodevis mani. "
Mazās zivtiņas ielavījās pie haizivs,kura tikko sāka ieturēt maltīti. Billijs izķēra haizivij no mutes zivtiņu,kura bailēs kliedza "Palīgā,palīgā!" Zivtiņa pateicās Billijam par izglābšanu un solīja palīdzēt atrast amuletu. Viņi devās uz torņa istabu,kas šķita ļoti tumša. Zivtiņas iepeldēja tajā iekšā un aiz bailēm apstulba. Tumsā kaut kas mirdzēja. "Urrā! Tas ir amulets",iesaucās Plunkšķis. Amulets mirdzēja kā saule,un Ašā veikli to paķēra un metās bēgt. Visas zivis,izņemot Billiju,nogriezās labajā plaisā,bet Billijs,sajaucis ejas,nogriezās pa kreisi un kā par brīnumu nonāca tuvāk mājām kā pārējie.
Reklāma
Visas zivis gavilēja priekšā,ieraugot Billiju sveiku un veselu,tikai pati mazākā zivtiņa pajautāja " Bet,kur tad pārējie?" Billijs sāka uztraukties " Kā,vai tad viņi vēl nav atpakaļ? Man viņi ir jāsameklē! " Un Billijs aizsteidzās meklēt draugus. Tikko kā viņš bija aizpeldējis,no zila gaisa uzradās Ašā,Spārkijs,Plunkšķis,kā arī zivtiņa,kuru viņi bija izglābuši. Ašā iesaucās " Kur Billijs?" "Viņš aizpeldēja jūs sameklēt," atsaucās zivis. Plunkšķis ātri aizšāvās prom,un drīz vien atgriezās kopā ar Billiju.
Par godu šiem drosminiekiem tika rīkotas svinības. Pats mazo zivju mērs bija pieradies un teica runu. Visi drosminieki tika apbalvoti ar Četru Burbuļu ordeni,bet amulets tika svinīgi novietots mēra kabinetā.
Tev patiks šie raksti
