Liek padomāt 9. daļa27

Spoki.lv lietotāju stāsti. valisxtcs. 2005/2006 gads. Vectēvs ( no mātes puses) saslima ar nieres vēzi, gulēja slimnīca vairākus mēnešus, ārsti konstatēja, ka nekādīgi nevar palīdzēt. Aizsūtīja viņu mājās pie omes. Vectēvs gulēja mājās uz gultas, gandrīz vai nekustīgi. Kādu nedēļu, vienīgais, ko to nedēļu spēju izdarīt bija būt blakus un palīdzēt kā tik varu, lai vectēvs justos labāk. Nedēļa gāja uz beigām un vectēvs arī labi nejutās, ēstgriba pazuda, nerunāja, tikai skatījās griestos ar drūmu skatienu it kā viņa nodzīvotajai dzīvei nebūtu jēgas. Pienāca vakars, skatījos televizoru, kad sadzirdēju krākoņu, domāju, ka vectēvs gulēja ,bet izrādījās viņam bija grūti paelpot. Ome izsauca ātro palīdzību, pa to laiku es biju blakus vectēvam, zināju, ka drīz viņa vairs nebūs ,bet turpināju ticēt, ka viss būs labi, turpināju to teikt arī vectēvam, kad ātrā palīdzība atbrauca un ienāca istabā ,tajā laikā vectēvs ievilka savu pēdējo elpu un nolūkojās uz manu pusi, tajā brīdī dvēseles spogulis izdzisa no vectēva acīm ,mediķi cīnījās par viņa dzīvību ,bet neveiksmīgi .Zaudēt tuvinieku ir grūti, atbrīvoties no tām drūmām atmiņām vēl grūtāk. Dzīvē ir dota viena iespēja, tāpēc nelaidiet to garām ,jo tā var izmainīt jūsu dzīvi.

Raacenis. Tā sanāca, ka vec-vecmammai un viņas meitas dēlam-vecmammas māsas dēlam- nācās pārvākties pie mums, jo vecmammas māsa, kas bija jaunāka, bija izdarījusi pašnāvību, bet vecmammas māsas dēla tēvs bija dzērājs. Es bieži ienīdu vec-vecamammu par to, ka viņa sauca vecmammas māsas dēlu par stulbu, kā arī teica, ka viņš kļūs tāds pats kā tēvs, un tad, kad viņa nomira, pie vecmammas aicinājuma atvadīties, es pie sevis nomurmināju: "Atā." Un tas bija viss. Pēc 2 gadiem vecmammas māsas dēls aizgāja no tehnikuma- lai būtu konkrētāk- vienkārši sāka neierasties ne uz vienu stundu un tika atskaitīts. Pēc tam strādāja un dzīvoja kā pagadās, bet tagad ir dzērājs un narkomāns. Vēlētos, kaut agrāk būtu ieklausījies un novērtējis to, ko teica mana vec-vecmamma.

DrFils. Pirms 8 gadiem no rīta gāju uz skolu un paskatījos uz vectēva istabas durvīm un nodomāju: "Ai, neiešu pateikt, ka eju uz skolu, pēc skolas jau satikšu opi." Noskatījos uz durvīm un aizgāji. Pēc skolas gāju uz autobusu un redzēju ātrās palīdzības mašīnu. Nodomāju, ka tieši brauc uz manu māju pusi. Izrādījās, ka tā arī bija. Manu ōpi aizveda uz slimnīcu un beigās viņš nomira ar vēzi. Tā nu tagad man atmiņā paliekušas tās durvis nevis viņš pats...jo vairs viņu neesmu redzējis. Pat ne slimnīcā.