man vienmer paliek tā jocīgi lasot šos rakstus. bēdīgi.
tā jau ir, ka kaut ko neesi dzīves laikā kādam papsējis pateikt, bet, tad, kad tev vairs nav tādas iespējas, tu to nožēlo! laikam jau tā ir iekārtots cilvēka dabā, ka vienmēr atradīsies kādas lietas, vai apstākļi, kas būs svarīgāki, par kaut vai smaidu!
nu jaa cilveeku pa iistam noveerte tik tad, kad esi vinu zaudeejis :(
Man bērnībā bija bail paspiest savam vecvectēvam roku un vispār viņam tuvoties, jo viņam bija amputēta kāja.. Viņš nomira un bērēs es ļoti nožēloju, ka vispār nepievērsu viņam uzmanību ;//
Ta diwaini palika ap sirdi un sapratu ka dziiwe ir tik iisa lai kaadu ieniistu bet vajag izbaudiiit katru mirkli :(
man liidziigi kaa 15.
ir taa ka mees kko apjausham kad jau ir par veelu un vieniigais ko mees varam dariit ir nozheelot ...
tu tos izdomā pats wai kopē, vai tulko ? Lai nu kā tur būtu, teksti liek padomāt.