Strīpiš.1.stāsts. 5. jūnijā autoavārijā nositās mans tētis, auto bija mans tētis un mazais brālis. Kādu vakaru, kad brālis bija jau mājās no slimnīcas viņš man jautāja, vai esmu paspējusi pateikt tētim, ka mīlu viņu. Kad es neko neatbildēju, viņš teica, ka viņš arī nav to paspējis. Tad viņš man jautāja vai nezinu, kādu veidu, kā mēs varētu pateikt to tētim TAGAD? Es teicu, ka tas vienkārši jāpasaka, jo tētis ir blakām un to tāpat dzirdēs. Tad viņš paskatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdams un tad teica "Tēti, zini, piedod, bet es tev nepaspēju kaut ko pateikt. To, ka es tevi dikti, dikti mīlu." Es sāku raudāt, tad viņš man prasīja, kāpēc es raudu, un tad es pateicu, ka es arī tēti ļoti mīlu. Tiešam žēl, ka nepaspējam pateikt tētim laicīgāk. :(
2. stāsts. No rīta sastrīdējos ar omi (dzīvojām vienā mājā). Pēcpusdienā ap 15:00 viņa nomira un pēdējais, ko viņai teicu, bija: "Tu esi veca un stulba, tavs laiks jau sen tā kā pienācis". Es nezināju, ka viņa ir loti slima. :(
3. stāsts. Es visu laiku nezināju, ka man opis mani necieš, jo nebiju viņa īstā mazmeita, viņš nomira, kad man bija 8 gadi. Līdz tam laikam katru vakaru devu viņam buču un biju pārliecināta, ka tas IR mans opis. Tikai nesen mana mamma pateica, ka pēdējos divus gadus opis mani ir iemīlējis.
liek padomāt... +
