Izlasīju visas daļas tikko un tagad gribas pasēdēt klusumā un apdomāt ko esu darījis. Pēc tam noteikti aiziešu pie draudzenes
domājot kā būtu ja būtu un nožēlošana neko īsti nedod tikai iedzen depresijā, tā vietā labāk laiku veltīt cilvēkiem, kuri vēl ir dzīvi, salabt, veltīt savu laiku viņiem un darīt to kamēr vēl vari...bet parasti to saproti tikai kad jau kādu labu cilvēku esi zaudējis...
mjā,man ir bijis līdzīgs atgadījums kā 15.nu ne gluži tāds pats,bet diezgan sāpīgs.
Jā, šie stāsti manī kaut kā rada skumjas. Ti daudz lietas dzīvē, ko neizdaram, nepasakam. Bet tad jau ir par vēlu :(
Esmu izlasījis tikai šo un vēl 5. daļu, bet jau tagad zinu, ka visi šie raksti, lai arī cik viņu nebūtu, ies uz favorītiem. Patiešām interesanti. Katram cilvēkam pirms iziešanas no mājas būtu jāizlasa kaut viens no šiem rakstiem un pasaule kļūtu gaišāka. 
Nav ko teikt. Tik daudz sajūtu, kad izlasa šo rakstu sēriju, bet to visu pateikt...
Es ar ļoti labiem draugiem reiz runāju, ko viņi domāja par mani kad pirmo reizi redzēja :) to pašu ko es par viniem (neko labu :D), bet redz kā viss izvērtās
izlasot 7.to sapratu, ka nerakstīšu vairs sms savam draugam, kamēr viņš būs pie stūres :/
pirmajā klasē, mēs ar manu labāko draudzeni viena otru ienīdām, tagad savas dzīves mēs nevar iztēloties viena bez otras
es arī tikko izlsaiju visus rakstus.. jūtos divaini, jutos slikti, ka nenovērtēju to kas man ir..
es tagat saku tetim ka milu vinu..
es taabiezi nedaru tikai tad kad aidomaajos
esmuciveeks kurs aidomajas no jebkaa, kas mani noved pie domas kada jega ir dzivei!
Citas daļas labas, bet šajā zūd ticamības moments ka ši stāsti ir patiesi un nav izdomāti, jo katrs sākas ar vārdu "sodien". Diez vai visi tajā dienā nopublicēja savu nelaimes stāstu!
"Šodien es biju viņa bērēs. Vienu dienu pirms viņš nomira, es braucu garām viņa mājai un nodomāju viņu apci*t, bet biju pārāk nogurusi, tāpēc braucu mājās un nolēmu viņu apci*t vēlāk." --> skarbā patiesība :(
