Spoki.lv lietotāju stāsti.(Paldies)Bērnībā man bija viens ļoti mīļš onkulis [ mātes brālis ]. Viņš bija ļoti jauks un priecīgs. Kad man bija 5 gadi, viņš nomira avārijā. Viņš brauca uz mājām, kad viņa mašīnā ietriecās kāds piedzēries šoferis. Mans onkulis nomira, bet otrs braucējs izdzīvoja. Tieši pēc gada tajā pašā dienā, tas autovadītājs avarēja jau citā pilsētā un nomira. Pirms onkuļa nāves, mana mamma sajutās ļoti nomākta un sāka par kaut ko uztraukties, viņa sapnī redzēja, ka notiks kaut kas slikts. Viņa sajuta, ka viņas brālis nomirs. :(
Mācos vidusskolā, atzīmes ir labas un tagad mana ģimene ir samērā labi materiāli nodrošināta.
Vienam no maniem ģimenes locekļiem ir maģistrs, kamēr 3 gadus atpakaļ kāds cits ģimenes loceklis bija alkoholiķis narkomāns. Vienmēr iepinās nepareizajās kompānijās. Lai kā arī gribējām, mēs palīdzēt nevārējam. Gandrīz visi ienākumi tika atdoti, lai dotu vismaz nelielu materiālu atbalstu( rēķiniem , ēdienam) viņai un viņas bērnam. Manuprāt, viņa nemaz vairs nesaprata kā tas būtu - dzīvot normālu dzīvi, iet uz darbu, gatavot vakariņas. Ar laiku pat vairāk nauda viņai netika dota, vienkārši paši gatavojām ēdienu un vedām viņai. Dzīvesbiedrs mainījās ik pēc 3 vai 6iem mēnešiem. Neskaitāmas reizes jau domājām, ka viss būs kārtībā. Viņa brauca gan ārstēties, gan arī kādu laiku nelietoja. Bērnu audzināšanā pieņēma bērna vecvecāki. īstais tēvs bērnu nav jau saticis kādus gadus 5. Vienkārši -ar varu piespiest dzīvot tādu dzīvi, kā mēs gribējām, nevarēja. Tā bija viņas pašas izvēle un, kad mēs bijām atmetuši visas cerības vēl jebkādīgi palīdzēt, viņa aizbrauca no valsts. Un nu viņa strādā, sūta naudu uz mājām un ir laimīga. * Iesaku- nevienam nevajadzētu par cilvēku spriest ne pēc viņa draugiem, ne pēc radiniekiem un ģimenes, ne materiālā stāvokļa. * Cilvēks var mainīties, tikai viņam pašam tas ir jāsaprot. Vienmēr pamācot un palīdzot nemaz nav iespējams cilvēkam pašam kļūt pastāvīgam un savādākam.
