Latvju dainas Tautasdziesmu tradīcijas materializētās formas – Krišjāņa Barona Latvju dainas (I-VI, 1894-1915) un Dainu skapis ir latviešu kultūras emblemātiskās zīmes. Dainu skapis, kurā K.Barona izkārtojumā glabājas gandrīz pilna 19.-20. gadsimta mijā savākto tautasdziesmu kartotēka, 2001.gadā iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas dokumentārā mantojuma sarakstā. Tā publicētā versija – Latvju dainas – ir izdevums, kas lika pamatus latviskajai kultūridentitātei, simbolizējot latviešu kultūras savdabību un senumu, kā arī tautas vienotību.Tautasdziesmas ir simboliski nozīmīgākā folkloras forma; tā ietilpst latviešu – dziedātājtautas paštēlā, kas bijis nozīmīgs visos nacionālajai identitātei kritiskajos vēstures periodos. Attēlodamas visas zemnieka dzīves norises, tautasdziesmas sniedz spilgtāko un pilnīgāko ieskatu tautas ikdienas un svētku ieražās, pasaules uzskatā un mitoloģijā, estētiskajā izjūtā. Latviešu tautasdziesmas ir mākslinieciski savdabīgas ar strikto un lakonisko četrrindes formu, kā arī estetizēto īstenības skatījumu. Tautasdziesmu nozīmību latviešu kultūrā apliecina publicējumu daudzums – bez Krišjāņa Barona Latvju dainām (I-VI, 1894-1915) iznākuši vēl četri vairāksējumu izdevumi.

Dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā Vilcēju daudzbalsība jeb vokālais burdons (no fr. bourdon – dūkt) ir sens tradicionālās dziedāšanas veids, raksturīgs Kurzemes dienviddaļai, Augšzemei, Dienvidvidzemei, Rietumlatgalei un Ziemeļlatgalei. Tā līdzinieki ir zināmi tikai nedaudz vietās Eiropā – Balkānos, Ziemeļkaukāzā, Baltkrievijā un citur. Mūsdienās vilcēju daudzbalsību visā tās krāšņumā un dažādās izloksnēs iespējams dzirdēt tautas teicēju (lielākoties sieviešu) etnogrāfisko ansambļu un citu tautas mūzikas grupu izpildījumā. Spilgtākie piemēri ir Ziemeļlatgales tolku un dzagyuzes bolsi, Nīcas un Bārtas garie saucieni, ar suitu īso un garo “ē-o” izdziedātās dzīves situācijas, īpaši kāzas. Ievērojama ir arī mūsdienās no 19. gs. Jurjānu Andreja pierakstiem skaniski restaurētā Sēlpils un Vārnavas pavasara rotāšana.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Kokles un koklēšanaKoklēm... Autors: snakey93 Latvijas kultūras kanons - Tautas tradīcijas

Kokles un koklēšana Koklēm (kokle, kūkles, kūkle) un tām radniecīgo instrumentu – lietuviešu kanklės, kunklai, lībiešu kāndla, igauņu kannel, kannõl, somu kantele nosaukuma cilme saistīta ar dziedāšanu. Folklorā minētie motīvi par kokļu gatavošanu glabā priekšstatu par koklēm kā par dziedošo, “apdvēseļoto” koku (tradicionāli kokles cirta no koka), kurā iemiesojusies cilvēka dvēsele, un līdz ar to tajās ir dzīvības spēks. Mitoloģiskajā aspektā kokles jeb “zelta kokles” saistītas ar debesu sfēru – to apliecina tautas atmiņā glabātais uzskats, ka “kokles ir no Dieva”, kā arī tās spēlē Dieva dēli, Jānis vai Saule Austras (Pasaules) kokā sēdēdama. Latvijā pierakstītais kokļu repertuārs galvenokārt ir deju melodijas, tomēr instrumenta būtība vislabāk atklājas meditatīvā spēlēšanā pašam sev. Prasmīgam spēlētājam kokles sniedz neizsakāmu brīvību, jo uz Latvijā sastopamajām 5 līdz 12 stīgu koklēm iespējams izvilināt daudzveidīgas melodijas, atspoguļojot tajās dažādas noskaņas (emocijas). Kokles labi saskan arī ar citiem mūzikas instrumentiem un ar cilvēka balsi.

Tautas tērps Latviešu tautas tērps ir unikāls ar to, ka tradicionālās amatu prasmes tā darināšanai ir roku darbs, kas tiek pārmantots paaudzēs. No 19. gs. līdz mūsu dienām koptās Dziesmu un deju svētku un citas latviešu tautas tradīcijas ir saglabājušas arī stipru daudzveidīgo latviešu tautastērpu valkāšanas kultūru. Tieši tautas tērps ar krāšņajiem rakstiem, pašaustajiem brunčiem, izšūtajiem krekliem un villainēm, saktām un kniepķeniem, jostām, galvas segām un adījumiem ir kļuvis par vienu no nacionālās identitātes simboliem un visspilgtāk raksturo to lokālo savdabību, kas dažādu vēstures apstākļu ietekmē izveidojusies Latvijas novados.

Lielvārdes jostaLielvārdes... Autors: snakey93 Latvijas kultūras kanons - Tautas tradīcijas

Lielvārdes josta Lielvārdes josta uzskatāma par izcilu tautas audēju roku darbu. Divkrāsu (sarkans, balts) rakstaina audene, kam vidū vai malās ieausts – biežāk zaļš, retāk – zils vai violets pavediens, ar mainīgu raksta motīvu (ģeometrisko ornamentu). Vēsturiski tās ģeogrāfiskā izplatība ir Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Lielvārdes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagasti. Lai arī citu novadu jostas tāpat izceļas ar rakstu variantu bagātību, tieši Lielvārdes josta kļuvusi par pamatu mūsdienu mītam par jostas ļoti seno izcelsmi, par tās ornamentā ielikto īpašo kosmisko kodu. Paralēli zinātnieku secinājumiem, Lielvārdes josta tautas apziņā dzīvo savu neatkarīgu – simbolizētu dzīvi, tās motīvs bieži tiek izmantots mūsdienu kultūrvidē.

Reklāma

Dziesmu svētki Dziesmu svētki ir publisks identitātes rituāls, kas latviešiem ļauj reizi piecos gados apzināties piederību nācijai un savai kultūrai un paust to uz āru. Dziesmu svētkos saplūst folkloras mantojums, kordziedāšanas tradīcija ar vairāk nekā gadsimtu ilgu vēsturi un sava laika profesionālā mūzika. 2003. gadā Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms ir iekļauti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā.

Rudzu maize Maize latvieša virtuvē aizvien bijusi pamata ēdiens – sāta devējs. Maize ir arī kultūras objekts: neviena cita ēdiena pagatavošana nav tik plašu tautas zināšanu – ticējumu, maģijas un pareģojumu – ieskauta. Soli pa solim – no mīklas iejaukšanas līdz klaipa likšanai uz galda un griešanai. Maizei veltīti īpaši cieņas un svētības rituāli. Mūsdienās rudzu maize ir viens no latviskuma simboliem – cienasts viesiem, kas grib iepazīt latviešu kultūru, suvenīrs, ko vedam uz ārzemēm un paši ņemam ceļojumā, lai prombūtnē mums līdzi būtu mājas izjūta.

Latgales podniecībaPodnieka... Autors: snakey93 Latvijas kultūras kanons - Tautas tradīcijas

Latgales podniecība Podnieka amats Latgalē izsenis un joprojām ir nozīmīgs un sabiedrībā iecienīts. Par to liecina vairākas slavenas keramiķu dzimtas, meistari un viņu aktīvā darbība. Turot godā sentēvu prasmes, saglabājot lokālās kultūras savdabīgās nianses un stilu, Latgales podnieki visos vēsturiskajos laika posmos pratuši savus darinājumus padarīt laikmetam atbilstošus – no saimniecības trauku darināšanas līdz pat, meistaru pašu vārdiem sakot, – “keramikas taisīšanai” jeb dekoratīvajai podniecībai: greznām vāzēm, sienas šķīvjiem, servīzēm, svečturiem u. c. Slavenu keramiķu, piemēram, Andreja Paulāna darbība noteica pat keramikas formu un rotājumu pamatattīstību visā novadā. Arī šobrīd Latgales podnieki turpina izmantot senās māla apdedzināšanas tehnoloģijas, izceļot māla dabisko vērtību un gatavojot videi un cilvēkam draudzīgas lietas. Savdabīgs Latgales kultūras zīmols ir ikgadējās Latgales podnieku dienas.

Reklāma

Jāņi Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles – kārts galā paceltas uguns. No gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, svinēšanas un atsvētes norises. Zemkopja kalendārā Jāņi iezīmē apsējības un siena pļaujas sākumu, bet astronomiski tas ir vasaras sākums. Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautas dziesmās ar tradicionālu piedziedājumu “līgo, līgo” (latgaliski leigū vai rūto), vainagu pīšanai, auglības un veselības veicināšanas rituāliem un teiksmainā papardes zieda meklēšanai. Tradicionāls Jāņu cienasts ir siers un alus.

Kapu uzkopšanas... Autors: snakey93 Latvijas kultūras kanons - Tautas tradīcijas

Kapu uzkopšanas tradīcija Latvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa. Kapsētai tuvāk dzīvojošie to apmeklē ik nedēļu vai pārnedēļas, kopjot apstādījumus, mainot grieztos ziedus vāzēs pie kapu kopiņām un ar grābekli uzkasot smilti ap kapu kopiņām. Vasaras nedēļu nogalēs – laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam katru gadu notiek kapu svētki. Kapusvētkos pulcējas mirušo piederīgie, tiem gatavojoties, kapi tiek īpaši saposti. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus un tās var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.

«‹ 1 2 »›

54 0 7 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0