Ne jau vienmer jaunakie atklajumi un izgudrojumi nak no Japanas vai ASV. Ari pie mums netrukst talantigu zinatnieku, kuri spej radit noderigas un ineresantas lietas. Seit aplukoti nozimigakie no tiem.
VEF Minox fotoaparāts
VEF Minox bija pilnīgi jauna veida fotoaparāts, kas pateicoties tā vienkāršībai un lietošanas ērtībai ne tikai veicināja amatieru fotogrāfiju, bet pavēra pilnīgi jaunas iespējas. Ar šo miniatūro fotoaparātu bez jebkādām papildus palīgierīcēm var iegūt attēlu, kas ir ass un dod labu kontrastu 20 cm attālumā. Tas padarīja to pievilcīgu arī slepeno dienestu aģentiem, kas jo īpaši slavina to par spēju nofotografēt dokumentus ātri, bez īpašām tehniskām grūtībām un ar pirmšķirīgu kvalitāti. Bet lielāko daļu Minox fotoaparātu vienmēr ir iegādājušies visnotaļ normāli un miermīlīgi pircēji.
Minox radīšana un ražošana bija notikums ne tikai Latvijā, bet arī apvērsums pasaules fotorūpniecībā. Vienlaicīgi ar ražošanas sagatavošanu VEF pieteica patentu uz Minox konstrukciju, kurā kā izgudrotājs minēts Valters Caps.
Jaunā fotokamera atbilda visaugstākajām ērtības prasībām. Pirmkārt, tā ir tik maza, lai to vienmēr varētu nēsāt bez apgrūtinājuma līdzi. Lietošanā tā ir tik vispusīga, un pie tam tik vienkārša, ka tās pielietošana neprasīja nekādas tehniskas zināšanas. Šīs īpašības atspoguļojas jau VEF Minox izpildījumā.
1945. gada rudenī, pusgadu pēc kara beigām, Veclārā (Vācija) tika nodibināts uzņēmums Minox GmbHb. Šis uzņēmums joprojām sekmīgi darbojas un attīstās, tādējādi padarot Valtera Capa izgudrojumu aktuālu vēl arī šodien dažādu Minox modeļu formā, uzsverot šī unikālā izgudrojuma diženumu. Neskatoties uz tehnoloģisko revolūciju, kāda notikusi kopš tiem laikiem, Minox fotoaparātam joprojām ir tas pats tehniskais un stilistiskais dizains, kāds bija pirmajam VEF Minox pirms vairāk nekā 50 gadiem, kurš tagad ir kļuvis par ļoti populāru kolekcionāru intereses objektu.
Ftorafūrs
Ftorafūrs tiek lietots gremošanas trakta ļaundabīgo audzēju ārstēšanā, krūts vēža, olnīcu, dažu galvas smadzeņu audzēju formu un aknu vēža ārstēšanā,to lieto kombinācijās ar citiem ķīmiskajiem pretvēža preparātiem, kombinācijā ar ķirurģisko metodi un staru terapiju. Tas ļauj palielināt operēto vēža slimnieku dzīves ilgumu, novērš metastāžu veidošanās varbūtību. Optimālo ftorafūra lietošanas shēmu izstrāde turpinās. To joprojām (ar dažādiem nosaukumiem, populārākais no tiem «Tegafur») ražo vairāk kā 30 farmaceitiskās firmas Japānā, Amerikā u.c. pasaules valstīs un firma «Grindex» Latvijā, kas to ražo un eksportē jau vairāk kā 25 gadus.
Ripors
Kopš 60.gadu vidus plašāk izvērsās pētījumi jaunā nozarē – polimēru ķīmijā, izveidojot jauna tipa putupolimērus kā ļoti efektīvus siltumizolācijas materiālus; sākumā tos ieguva no naftas savienojumiem, vēlāk arī no koksnes pārstrādes produktiem. Tā tapis slavenais un visai efektīvais siltumizolācijas materiāls RIPORS, kas izmantots arī padomju kosmosa retūrkuģu Enerģija-Buran konstruēšanā un kosmiskajos lidaparātos uz Marsu.
Citi ķīmiķi polimēru materiālu, tai skaitā poliuretānu, ieguvei parasti izmantoja naftas ķīmiskās pārstrādes produktus, bet nafta pati par sevi ir dārga izejviela. Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta zinātnieki izmēģināja ne vienu vien tehnoloģiju, kamēr izdevās atrast naftas produktu aizstājēju. Rezultātā par vienu no izejvielām putuplastu ražošanā kļuva talleļļa (celulozes vārīšanas atlikums). Atkritumviela kļuva par ekonomiski izdevīgu siltumizolācijas materiālu.
Citronskābes biosintēze
Citronskābi plaši izmanto daudzās tautsaimniecības nozarēs, it īpaši pārtikas ražošanā (konditorejas izstrādājumos, bezalkoholiskos dzērienos, vīnu dzidrināšanai; medicīnā; šampūnu un kosmētisko preparātu ražošanā; ādu miecēšanā; gaismas jūtīgās emulsijās u.c.). Līdz šī gadsimta trīsdesmitajiem gadiem citronskābi ieguva no citroniem un ražošanas monopols bija Itālijai. Trīsdesmito gadu vidū citronskābi sāka ražot Čehijā ar mikrobioloģisku metodi no cukuru saturošām izejvielām.
Latvijas zinātnieki bija pirmie bijušajā PSRS, kuri 1948. gadā uzsāka ražot citronskābi no cukura ražošanas blakusprodukta – melases. Viņi to ieguva mikrobioloģiskās biosintēzes ceļā ar mikroorganisma Aspergillus niger palīdzību.
Rīgas citronskābes rūpnīcā tika izstrādāta ekonomiska tehnoloģija kristāliskas citronskābes ieguvei un veikts liels selekcijas darbs augstražīgu Aspergillus niger celmu ieguvei – R3, R 5, R 6.
Magnetohidrodinamiskās tehnoloģijas MAHYD un EMAGO
Magnētiskā hidrodinamika (MHD) - zinātnes nozare, kas pēta elektrību vadošu šķidrumu, gāzu un plazmas mijiedarbību ar magnētisko lauku. Gan dabā, gan modernajā tehnikā novērojamas daudzas parādības, kuras ir MHD pētījumu objekti.
Fundamentālie un lietišķie pētījumi MHD jomā, kurus vairāk kā 50 gadus veica Fizikas institūta un tā konstruktoru biroja (MHD SKB) zinātnieku un inženieru kolektīvs, deva iespēju izskaidrot un prognozēt dažādas parādības magnētiskos laukos, aprakstīt procesus MHD mašīnās, kontroliekārtās un tehnoloģijās. Latvijā izveidojās spēcīga un pasaulē labi pazīstama MHD skola, kura specializējusies galvenokārt nesaspiežamu šķidrumu MHD. Praktisku rezultātu sasniegšanai bija nepieciešami arī pētījumi par MHD likumsakarību un efektu izpausmi reālos apstākļos, kas tuvi mašīnu ekspluatācijas vai tehnoloģisko procesu realizācijas apstākļiem, kā arī tiešās MHD tehnikas pārbaudes ražošanas procesā.
Fizikas institūtā un tā MHD SKB radīti MHD sūkņu teorijas un projektēšanas aprēķinu fizikāli tehniskie pamati un detaļu elektromagnētiskās orientēšanas un komplektēšanas teorija. Šie un citi darbi devuši daudzus praktiskus rezultātus, radījuši iespēju pārveidot un modernizēt vairākus tehnoloģiskos procesus.
Latvijas MHD zinātniski tehniskā skola ir spilgts piemērs tam, kā pateicoties zciliem teorētiska rakstura darbiem tiek radītas jaunas tehnoloģijas un mašīnas. MHD ehnoloģiju izgudrojumu komplekss satur vairākus simtus risinājumu, par kuriem kopumā ika saņemti vairāk kā 500 patenti. Daudzi no šiem risinājumiem izmantoti bijušās PSRS rūpniecībā, licences to izmantošanai tika pārdotas vairākām Rietumu valstu firmām. Liela nozīme bija arī spēcīgiem Fizikas institūta un MHD SKB patentu dienestiem (Gunārs Rotbergs un Vsevolods Alberts), kuri nodrošināja patentu iegūšanu un uzturēšanu.
Neorganisko savienojumu plazmas tehnoloģija
Kopš 60.gadu vidus Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūts veic plašus pētījumus plazmas ķīmijā un plazmas tehnoloģijā. Pētījumu rezultāti deva iespēju izstrādāt virkni jaunu tehnoloģisku paņēmienu dažādu grūti kūstošu savienojumu (nitrīdu, karbīdu, borīdu, oksīdu, karbonitrīdu un to kompozīciju) iegūšanai ultradisperu pulveru veidā ar atsevišķu daļiņu izmēru mazāku par 100 nm. Vispusīga šādi iegūto nanoizmēru pulveru īpašību izpēte savukārt ļāva radīt materiālus un pārklājumus, kuri raksturojas ar ļoti augstām ekspluatācijas īpašībām (cietību, mehānisko stiprību, ķīmisko-, termisko- un nodilumizturību, īpašām elektrofizikālajām un optiskajām īpašībām u.c.).
Izstrādātā tehnoloģija atšķiras no tradicionālajām ar to, ka savienojumu sintēze notiek no vielas molekulārā, atomārā vai jonu stāvokļa un kondensētai fāzei veidojoties ļoti īsā laika periodā pie ļoti augstas temperatūras. Līdz ar to veidojas daļiņas ar ļoti nelieliem izmēriem un ar specifiskām īpašībām.
Neorganiskās ķīmijas institūts PSRS ietvaros 1971 – 1990 gados bija vadošā organizācija, kas koordinēja pētījumus par grūti kūstošu savienojumu sintēzi plazmā.
