Latviešu dievības. (pagānu pielūgsmes objekti labā noz�5

 Cilvēks kopš neatminamiem laikiem ir mēdzis neizskaidrojamām lietām piedēvēt pārdabiskas spējas. Šajā portālā ik pa brīdim parādās, kāds raksts par reliģiju, nolēmu šo to ielikt par latviešu mitoloģiskajiem tēliem,  pagānu dievībām. Jo kā zināms, latvieši patiesībā ir pagānu tauta nevis kristieši. Sāksim ar populārākajiem un ja būs atsaucība aplūkosim arī pārējos.

Auseklis (Auseklītis, Ausekliņš, Ausekliņis, Ausekleņis, arī Ausekliņa, Auseklīte) ir mitoloģiskais tēls latviešu folklorā, viens no biežāk pieminētajiem mitoloģiskajiem debesu iemītniekiem tautasdziesmās. Citos folkloras žanros Ausekļa pieminējumi ir ļoti reti. 

Viens no pamat motīviem, kur darbojas Auseklis ir mitoloģiskās debesu kāzas. Auseklis lielākoties ir Saules vai Saules meitas precinieks, taču dažkārt arī vedējs vai panāksnieks.

Viena no senākajām un svarīgākajām mitoloģiskajām būtnēm ne tikai latviešu, bet arī citu indoeiropiešu sen reliģijās. Iespējams, viens no Dieva popularitātes nosacījumiem ir nosaukuma pilnīga sakrišana ar kristietības dievu.

Dievs aktīvi darbojas visos latviešu folkloras žanros, visvairāk gan tautasdziesmās.
Tautasdziesmās Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba iemauktiem. Tāpat kā Mēnesim, arī Dieva kumeļiem ir zvaigžņu sega mugurā.

Dievs tēlots kā vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs, visuma pārvaldītājs. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas.

Latviešu mitoloģijā Jumis (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml.

Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts ir barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanas aprakstos pierakstīti vairāki varianti, kā tas darāms. Dažos gadījumos uz lauka jau iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin vainagā un glabā klētī utt.

Laima ir cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu mitoloģiskajos priekšstatos.

Laima blakus Dievam ir viena no svarīgākajām latviešu mitoloģiskajām būtnēm. Ar cilvēku Laima ir saistīta jau kopš tā dzimšanas. Laima ir kopā ar sievām, kad tām jādzemdē. Pēc dzemdībām jaunā māte pirtī atstāj ziedu Laimai vai Mārai, kas viņu dzemdību laikā sargājusi.

Laima ir bāreņu un visu nelaimīgo aizgādne. Bez mātes palikušie bērni patvērumu meklē pie Laimas. 
Laima darbojas arī lauksaimniecības sfērā, īpaši pie mājlopiem. Viņa sargā lopus pret burvjiem un raganām un cenšas atvairīt to potenciālo ļaunumu.

Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Ģenētiski visbiežāk saistīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk priekš statīts maza bērna izskatā.

Māra ir vienīgā latviešu mitoloģiskā būtne, kura tiek saukta par svētu, taču vēl biežāk par mīļu. Lielākā daļā tautasdziesmu, kur Māra minēta kopā ar Dievu, radušās kristietības laikos. 

Māras un Laimas funkcijas saplūst rūpēs par sievietes mūža labvēlīgu ritējumu un kristību ieražās. Māras rūpes lielākoties ir par jaunās mātes veselību.

Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Bez vīriešu kārtas nosaukuma tautasdziesmās sastopami arī sieviešu kārtas Mēness nosaukumi: Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte. 

Viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās indoeiropiešu senreliģijās. Latviešu Pērkonam atbilst leišu Perkūnas, prūšu Percunis, slāvu Perun, skandināvu Fjorgyn, grieķu Zevam, romiešu Jupiteram u.c.

Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.

Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā.
Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo.

Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu.

Raganu ļaunums galvenokārt minēts saistībā ar mājlopiem, īpaši govīm. Viņai piemīt spēja noskaust govīm pienu, lai tas tiktu viņai pašai. Īpaši no raganām jāuzmanās Jāņu naktī, kad tās klejo apkārt pa kūtīm un noskauž lopus. Vasaras saulgriežu tradīcijās minēti tādi aizsarg rituāli pret raganām un citām ļaunām būtnēm, kā kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs dadžu, ušņu, nātru un ērkšķu saspraušana, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. 

Ne tikai saulgriežos, bet arī ikdienā cilvēki vairījās no svešu cilvēku klātbūtnes kūtī, kur uzturas lopi.

Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā.

Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas.

Tautasdziesmās pie Saules apģērba minētas baltas, zelta vai sudrabotas sagšas, kas var būt izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Vēl Saule ir tērpusies zīda kleitā. Visbiežāk pieminēti Saules svārki, lindraki vai brunči. Pie Saules apģērba pieder arī priekšauts. Kā Saules vai Saules meitas rotas minēts vainags (zelta, zelta lapiņām, zīlītēm u.c.), sakta un gredzeni.

Ūsiņš ir latviešu dievība, saistīta ar pavasari, gaismu, arī zirgu patrons. Viena no retajām dievībām, par kuru jau pirmajos vēstures avotos gūstamas vairāk vai mazāk patiesas liecības.
Ūsiņa vārda etimoloģija skaidrota visai dažādi.

Tautasdziesmās minēts, ka arī Ūsiņam pašam pieder zirgi, turklāt tie ir ļoti labi un brangi.
Nozīmīgu vietu tautasdziesmu tekstos un tradīciju aprakstos ieņem upurēšana Ūsiņam.

Tautasdziesmās minēts, ka Ūsiņam upurē gaili deviņiem cekuliem, sarkanām kājām. Tradīciju aprakstos, ticējumos minēts, ka gaiļa asinis tecinātas zirga silē uz auzām, bet gaili apēduši pieguļnieki pirmajā pieguļas naktī. 

Vadātājs ir maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs. Vadātājs saukts arī par maldinātāju, Latgalē - par blūdu.

Vadātāja funkcijās ietilpst cilvēka maldināšana mežā - cilvēks apmaldās sev labi zināmā vietā un nespēj izkļūt no meža.

Cilvēki vadātāju satiek visbiežāk ejot caur mežu nakts laikā. Vadātājs bieži vien parādās melna kunga vai jaunu meitu izskatā. Tas piesakās gājējam par ceļabiedru, taču, kad nodzied gailis vai kad cilvēks attopas un noskaita, piemēram, tēva reizi vai kādu citu lūgšanu, vadātājs pazūd. Cilvēks nereti attopas purva vai ezera malā, vai kādā citā vietā, kur viņa dzīvībai draud briesmas.

Latviešu folklorā velna tēlā ir notikusi divu visai atšķirīgu priekšstatu mijiedarbe. No vienas puses tā ir seno latviešu izpratne par velnu kā Dieva līdzinieku, kas piedalās zemes radīšanas darbos, un aktīvu darboni zemnieku dzīvē, bet no otras puses kā visaptverošs ļaunums, visa ļaunā iemiesojums, pilnīgs pretstats Dievam. Šis velns radies galvenokārt kristīgās ideoloģijas iespaidā. 

Latviešu pasakās un teikās velns attēlots ļoti liels augumā, bet ne vienmēr, ar govs asti, āža kāju un ragiem. Nereti velnam piedēvēts milzu spēks, taču lielākais viņa trūkums ir vientiesība un muļķība. Velns apgrūtina cilvēkus, taču rezultātā pats izrādās vislielākais cietējs, jo cilvēki arvien izrādās gudrāki un viltīgāki par velnu.

Liela saistība velnam teikās un galvenokārt jau pasakās ir ar ūdeņainām, mitrām vietām, arī lieliem kokiem, akmeņiem, alām un celmiem. Ļoti daudz teiku ir par velna pārnēsātajiem akmeņiem. Velnam nekad neizdodas savu darbu pabeigt, jo viņam atvēlēta tikai nakts līdz pirmajai gaiļa dziesmai. 

Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars latviešu mitoloģijā ir par vilku pārtapis cilvēks. Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši. No vilkiem vilkači ar neko īpašu neatšķiras. Minēts, ka vilkačiem esot cilvēka acis un to pakaļējā ķermeņa daļa esot augstāka nekā priekšējā (vilkiem esot otrādi), kā arī tie neesot tik rijīgi kā vilki.

Kļūt par vilkaci var dažādos maģiskos veidos. Izlienot kailam caur tāda koka sakni, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas zemē. Nereti minēts, ka tas jādara pusnaktī. Par vilkaci var kļūt izģērbjoties un trīsreiz pārlecot savām drēbēm. Minēts arī, ka cilvēkam vienkārši jāizģērbjas un drēbes jānoslēpj tādā vietā, kur neviens nevar atrast. 

Iepriekš minētie veidi kā pārvērsties par vilkati ir labprātīga cilvēka gribas izpausme. Pastāv veids, kā cilvēku padarīt par vilkaci bez viņa paša piekrišanas. Cilvēki, kas nelabprātīgi kļuvuši par vilkačiem, ir, tā sauktie, uzdzirdītie vilkači. Ir minēti vēl vairāki veidi, kā kļūt par vilkaci, piemēram, burvis cilvēku var noburt un citādi.

No vilkača par cilvēku var kļūt, atkārtojot pārtapšanas maģisko darbību, tikai no pretējās puses, piem., līšana, kūleņu mešana utt. Iedzirdītais vai noburtais vilkacis var no tā atbrīvoties tieši tāpat, kā viņš šīs spējas ieguvis, t.i., iedzirdot vai noburot kādu citu. Tautas nostāstos izplatīts motīvs ir vilkača nogalēšana ar sudraba lodi. Ja vilkača zemē noliktās drēbes kāds aizticis, tad vilkacis vairs nevar pārtapt cilvēkā. Bet savukārt cilvēkam, kas drēbes aizticis, liela iespējamība ir kļūt par vilkaci.

Vislielāko kaitējumu vilkacis nodara tieši lopiem to ganību laikā. 

 Atgādināšu, ka lai pielūgtu šos dievus, jums nav nevienam jāmaksā 10 tiesa, tikai šad tad kāts lopiņš jāupurē.