Kāds vectētiņš uztraukts par 15 gadu vecā mazdēla aizraušanos ar smagatlētiku. Puisis cītīgi trenējas un lepns par panākumiem (spējot pacelt 70 kg), bet nodarbojas bez trenera uzraudzības. Vīrietis baidās, ka mazdēls var šādi sabojāt veselību.
Bažām ir pamats, atzīst speciālisti. Dažkārt trenējoties nodarbības var nest vairāk ļaunuma nekā labuma. “Līdz 18 gadu vecumam svaru zālē var atrasties tikai trenera vai instruktora klātbūtnē, un ir jābūt vecāku atļaujai. Es vēl noteikti prasītu ģimenes ārsta atļauju un veselības stāvokļa vērtējumu. Pieaugušajiem iesācējiem, kuri vēlas nostiprināt muskulatūru, arī vēlams pirms svaru zāles apmeklēšanas konsultēties ar ģimenes ārstu un vismaz vienu mēnesi trenēties instruktora uzraudzībā,” pārliecināta fizioterapeite Nadija Strazdiņa. Katram pēc spējām N.Strazdiņa uzsver, ka katra cilvēka ķermenim ir individuālās atšķirības un īpatnības. Ņemot tās vērā, sākot trenēties, jāveido individuālā treniņa programma, citādi nebūs vēlamo rezultātu. Būtiskākais faktors, kas ietekmē treniņu efektivitāti, ir ģenētika jeb iedzimtība. “Katrs citādi veic fiziskās slodzes vingrinājumus un treniņu uzdevumus. Individualitātes princips izpaužas ikviena cilvēka iekšējās spējās, fiziskajā kondīcijā un tehniskajā meistarībā. Uz vienādu slodzi katrs atlēts reaģē atbilstoši savai sagatavotībai,” uzsver speciāliste. Ķermenis jāattīsta proporcionāli Jāņem vērā, ka jēdziens fiziskā sagatavotība jeb kondīcija nav attiecināms uz atsevišķām ķermeņa daļām, bet gan uz visu ķermeni kopumā. Rokas un kājas savas iespējas varēs realizēt tikai tad, kad būs labi attīstīts rumpis – it īpaši vēdera prese. Muskuļi jāattīsta vispusīgi, lai veicinātu to spēka izpausmes līdzsvaru. Audzējot muskuļus tikai locītavas vienā pusē, tiek radīti priekšnosacījumi traumatismam. Piemēram, trenējoties sporta spēlēs, kas attīsta atsevišķas muskuļu grupas, noteikti nepieciešamas papildu nodarbības svaru zālē, lai nodrošinātu vienmērīgi attīstītus muskuļus. Vispirms jāattīsta spēks, pēc tam jauda un tikai tad izturība, bet vienmēr dominē vingrinājumu slodzes kvalitāte un tikai pēc tam kvantitāte. Muskuļu izturība nodrošina traumu profilaksi. Tiklīdz nogurst muskuļi, turpinot slodzi, palielinās traumu iespējamība. Pakāpeniski palielinot trenažiera pretestību, proporcionāli palielinās sirdsdarbības frekvence, skābekļa patēriņš, plaušu ventilācijas tilpums. Pārtrenēšanās simptomi Ja treniņu slodze ir par lielu, ķermenis sāk protestēt. Samazinās fiziskās darbspējas, pavājinās ēstgriba, pazeminās imunitāte, rodas miega problēmas. Cilvēks izjūt nepārtrauktu nogurumu. Pārtrenēšanās gadījumā var būt tumšs un nedzidrs urīns, sāpes un nogurums saitēs. Nepārtraukta pārslodze grauj organisma aizsargspējas un provocē saslimšanu. Tiek apdraudēta veselība – sākas sirdsdarbības traucējumi, paaugstinās asinsspiediens, parādās miega traucējumi, zūd darbspējas. Asinsspiediena izmaiņas var izraisīt sirds, aknu un nieru traucējumus. Hroniskās pārslodzes gadījumā bieži konstatē neatgriezeniskus sirds bojājumus. Tad bez ārsta palīdzības neiztikt. Kad organisms tiek pakļauts fiziskajai slodzei ilgāk par 30 min., noguruma galvenais iemesls ir glikogēna krājumu izsīkums muskuļos un aknās (hipoglikēmiskais fenomens). To var novērot atlētiem, kas trenējas vismaz vienu mēnesi un kuru uzturā 1 – 2 dienas pirms treniņa bijis nepietiekams ogļhidrātu daudzums. Sevišķi, ja pirms tam nav bijuši specializēti treniņi, lai papildus uzkrātu un palielinātu glikogēna krājumus organismā (uzlādēšanās ar ogļhidrātiem), un tiek lietots nepareizs uzturs. Nogurums veidojas arī daudzu treniņu laikā, kad organismā veidojas dažādu vielu deficīta izpausmes, kas parasti saistītas ar nepareizu uztura izvēli treniņu procesā. Organismam var pietrūkt minerālvielu, vitamīnu, aminoskābju, ogļhidrātu u.tml. Nenodarīt sev pāri Treniņos iespējams attīstīt dažādas cilvēka fiziskās īpašības: spēku, ātrumspēku, spēka, aerobo un anaerobo izturību, reakciju, ātrumu, lokanību un koordināciju. Vairākas, piemēram, maksimālais spēks un anaerobā izturība, nav trenējamas pirms pubertātes perioda iestāšanās, taču jebkuras īpašības trenēšana, pirms bērns vēl nav attīstījies ne fiziski, ne emocionāli, ir ļoti rupja kļūda. Nav lielāka ļaunuma, ko var izdarīt šo bērnu un jauniešu veselībai. Arī attīstība katram ir individuāla, jo viens devītajā klasē ir fiziski pietiekami pieaudzis, cits vēl pavisam bērns. Trenerim vai instruktoram jāanalizē katra atlēta darbspējas, individuālās īpašības, kas nosaka optimālo piepūli. Tiklīdz tas ir zināms, ir iespēja plānot katram atlētam individuāla līmeņa slodzes apjomu un intensitāti. Līdz 18 – tikai instruktora klātbūtnē Izplatītākā iesācēju kļūda ir izpildīt vingrojumu par daudz vai arī par maz, turklāt nepareizā tehnikā. Treniņa programma bieži vien netiek pielāgota konkrētam cilvēkam. Rezultāts, ko atlēts gūst, būs pavisam citāds, nekā gaidīts. Specifisko fizisko īpašību attīstīšanai periodi un līmeņi zēniem un meitenēm atšķiras. Piemēram, maksimālo spēku zēni var attīstīt, 14 – 16 gadu vecumā trenējoties 1 – 2 reizes nedēļā; 16 – 18 g.v. 2 – 5 reizes. Meitenes spēku var attīstīt, 12 – 14 g.v. trenējoties 1 – 2 reizes ned.; 14 – 16 g.v. 2 – 5 reizes. Spēka izturību zēni var attīstīt, 14 – 16 g.v. trenējoties 1 – 2 reizes, bet 16 – 18 g.v. 2 – 5 reizes nedēļā; meitenes 12 – 14 g.v. 1 – 2 reizes 14 – 16 g.v. 2 – 5 reizes nedēļā. Trenera vai instruktora uzdevums ir iemācīt atlētam, sākot katru vingrinājumu, ieņemt pareizo sākuma stāvokli. Jāiemāca vingrojumu laikā pareizi elpot. Jāseko, lai viņš pareizi izpilda vingrojumus. Pirms treniņa (svara cilāšanas) noteikti jāsagatavo muskuļi un locītavas – jāiesildās. Vērtējot minēto gadījumu ar 15 gadu veco puisi, N.Strazdiņa saka: “Neredzot šo cilvēku, nav iespējams pateikt, vai viņš var cilāt 70 kg. Puisi vajadzētu novērtēt un testēt. Piemēram, ja viņš ar šo svaru var pietupties bez īpašas piepūles 12 – 14 reižu vai tikpat reižu uzspiest guļus, tad tas ir viņa svars, ar ko viņš var sākt strādāt. Ja šo svaru puisis var pacelt tikai, piemēram, četras reizes, tad tas viņam ir par lielu un var būt traumas cēloņiem.” Fizioterapeite skaidro, ka treniņu modelim tiek izvirzītas šādas prasības: • intensitāte – ap 85% no maksimālās; • apjoms – vienas kustības ilgums – 5 sek.; • pauzes – 5 sekundes katras kustības abos galos; • kopējais laiks – līdz absolūtam spēka izsīkumam. Piemērs – spiešana guļus: 1. intensitāte – svara stieņa masa ir aptuveni 85% no personīgā rekorda līmeņa; 2. – svara stieni 5 sekunžu laikā izspiež, pilnīgi neiztaisnojot rokas; 3. – notur fiksētā pozā 5 sek.; 4. – svara stieni 5 sekunžu laikā lēnām nolaiž, pilnīgi neatbrīvojot rokas; 5. – statiskā pozā notur 5 sek.; 6. – vingrinājumu izpilda līdz pilnīgam spēku izsīkumam, ne ilgāk kā 50 – 60 sek. Procesu iesāk ar piecu piegājienu treniņu sēriju. Nezināmie uztura bagātinātāji un dopings Pēc neoficiālām ziņām, Latvijas sporta klubos nelegāli var iegādāties dažādas dopinga vielas. No tām tikai nedaudzas Latvijā ir reģistrētas, legāli tās var iegādāties tikai ar recepti. Uztura bagātinātāju lietošana sportā un ārpus sporta ir ļoti izplatīta. To pierāda uztura bagātinātāju plašā pieejamība internetā. Anaboliskie preparāti iedarbojas uz olbaltumvielas sintēzes procesiem. Tātad aktivizē sportam nepieciešamos faktorus – palielina miofibrillu (muskuļu saraušanās mikroskopiski pavedieni) skaitu muskuļu šķiedrās (galvenās darba veicējas), maina darbam nepieciešamo fermentu daudzumu, vairo muskuļu enerģētiskās apgādes iespējas. Uz jaunu miofibrillu izveidošanās bāzes pieaug muskuļu masa, palielinās spēka iespējas. Tas savukārt rada bāzi ātruma un izturības tālākai attīstīšanai. Anaboliskie steroīdi ir mākslīgi iegūti no vīriešu dzimumhormona – testosterona. Taču tiem diemžēl nav tikai vīrišķīga iedarbība. Ar androgēno anabolisko steroīdu lietošanu saistītās blakus parādības ir ļoti nopietnas gan vīriešiem, gan sievietēm: • ādas taukošanās un pūtes; • reproduktīvās sistēmas traucējumi, kas var izraisīt neauglību; • paaugstināts asinsspiediens; • aknu un nieru darbības traucējumi; • bīstama un agresīva izturēšanās pret citiem cilvēkiem; • audzēju risks. Sportistiem, treneriem un trenažieru zāļu īpašniekiem jāapzinās, ka daļa uztura bagātinātāju neatbilst kvalitātes atbilstības pārbaudēm un tie – atšķirībā no medikamentiem – netiek kontrolēti. Tāpēc nav nekādu garantiju, ka uztura bagātinātājiem nav piejauktas aizliegtas vielas, kas pastiprina to efektu. Dopinga lietošana šādā situācijā notiek nekontrolēti, un nevienam netiek paskaidrota iespējamā kaitīgā ietekme uz veselību, īpaši, ja šādi produkti tiek lietoti lielās devās. “Ministru kabineta noteikumi paredz, ka sporta stundās skolotājam jāizskaidro dopinga vielu kaitīgā iedarbība un, beidzot 12. klasi, jauniešiem jābūt izpratnei par dažādu dopinga veidu ietekmi uz cilvēka veselību, par šo vielu aizlieguma ētiskajiem un medicīniskajiem aspektiem, kā arī sodiem par dopinga lietošanu,” uzsver N. Strazdiņa. Negaidiet brīnumus! “Sākot nodarbības, jāsaprot, ka trenerim vai instruktoram uzticat pašu dārgāko – sevi un savu veselību. Tāpat kā ārsts, arī treneris var palīdzēt nostiprināt muskuļus un saites, uzlabot veselību, radot pārdomātu treniņprogrammu individuālo mērķu sasniegšanai,” uzsver N.Strazdiņa. Mērķim jābūt konkrētam un reāli sasniedzamam, tas nevar būt – “gribu milzīgus muskuļus”. Mērķim jābūt īslaicīgam un pašam labi saprotamam. Piemēram, īslaicīgais mērķis – gribu pieradināt sevi pie regulārām fiziskām aktivitātēm, iekļaujot tajās spēka vingrojumus. Starpposma mērķis – gribu palielināt bicepsa apkārtmēru par diviem vai trim centimetriem. Ilglaicīgais plāns – gribu attīstīt kvalitatīvu muskuļu masu un iegūt skaistu muskuļu reljefu. Tāpat kā izvirzot īslaicīgo, starpposma un ilglaicīgo mērķi, jānosaka mērķi katrai dienai, katrai nodarbībai. Slodze jāpalielina saudzīgi, jātrenējas regulāri. Nedrīkst ieciklēties uz vienu vingrojumu. “Negaidiet brīnumus!” brīdina N.Strazdiņa. “Jāatceras, ka neviens nevar prognozēt ķermeņa reakciju uz kādu konkrētu muskuļu slodzi. Ir vajadzīgs laiks, lai organisms, muskuļi un pats atlēts saprastu, kas būs piemērotākais mērķa sasniegšanai. Ir jāstrādā, un rezultāts būs!”
autors:
http://www.nadija.lv/
Bažām ir pamats, atzīst speciālisti. Dažkārt trenējoties nodarbības var nest vairāk ļaunuma nekā labuma. “Līdz 18 gadu vecumam svaru zālē var atrasties tikai trenera vai instruktora klātbūtnē, un ir jābūt vecāku atļaujai. Es vēl noteikti prasītu ģimenes ārsta atļauju un veselības stāvokļa vērtējumu. Pieaugušajiem iesācējiem, kuri vēlas nostiprināt muskulatūru, arī vēlams pirms svaru zāles apmeklēšanas konsultēties ar ģimenes ārstu un vismaz vienu mēnesi trenēties instruktora uzraudzībā,” pārliecināta fizioterapeite Nadija Strazdiņa. Katram pēc spējām N.Strazdiņa uzsver, ka katra cilvēka ķermenim ir individuālās atšķirības un īpatnības. Ņemot tās vērā, sākot trenēties, jāveido individuālā treniņa programma, citādi nebūs vēlamo rezultātu. Būtiskākais faktors, kas ietekmē treniņu efektivitāti, ir ģenētika jeb iedzimtība. “Katrs citādi veic fiziskās slodzes vingrinājumus un treniņu uzdevumus. Individualitātes princips izpaužas ikviena cilvēka iekšējās spējās, fiziskajā kondīcijā un tehniskajā meistarībā. Uz vienādu slodzi katrs atlēts reaģē atbilstoši savai sagatavotībai,” uzsver speciāliste. Ķermenis jāattīsta proporcionāli Jāņem vērā, ka jēdziens fiziskā sagatavotība jeb kondīcija nav attiecināms uz atsevišķām ķermeņa daļām, bet gan uz visu ķermeni kopumā. Rokas un kājas savas iespējas varēs realizēt tikai tad, kad būs labi attīstīts rumpis – it īpaši vēdera prese. Muskuļi jāattīsta vispusīgi, lai veicinātu to spēka izpausmes līdzsvaru. Audzējot muskuļus tikai locītavas vienā pusē, tiek radīti priekšnosacījumi traumatismam. Piemēram, trenējoties sporta spēlēs, kas attīsta atsevišķas muskuļu grupas, noteikti nepieciešamas papildu nodarbības svaru zālē, lai nodrošinātu vienmērīgi attīstītus muskuļus. Vispirms jāattīsta spēks, pēc tam jauda un tikai tad izturība, bet vienmēr dominē vingrinājumu slodzes kvalitāte un tikai pēc tam kvantitāte. Muskuļu izturība nodrošina traumu profilaksi. Tiklīdz nogurst muskuļi, turpinot slodzi, palielinās traumu iespējamība. Pakāpeniski palielinot trenažiera pretestību, proporcionāli palielinās sirdsdarbības frekvence, skābekļa patēriņš, plaušu ventilācijas tilpums. Pārtrenēšanās simptomi Ja treniņu slodze ir par lielu, ķermenis sāk protestēt. Samazinās fiziskās darbspējas, pavājinās ēstgriba, pazeminās imunitāte, rodas miega problēmas. Cilvēks izjūt nepārtrauktu nogurumu. Pārtrenēšanās gadījumā var būt tumšs un nedzidrs urīns, sāpes un nogurums saitēs. Nepārtraukta pārslodze grauj organisma aizsargspējas un provocē saslimšanu. Tiek apdraudēta veselība – sākas sirdsdarbības traucējumi, paaugstinās asinsspiediens, parādās miega traucējumi, zūd darbspējas. Asinsspiediena izmaiņas var izraisīt sirds, aknu un nieru traucējumus. Hroniskās pārslodzes gadījumā bieži konstatē neatgriezeniskus sirds bojājumus. Tad bez ārsta palīdzības neiztikt. Kad organisms tiek pakļauts fiziskajai slodzei ilgāk par 30 min., noguruma galvenais iemesls ir glikogēna krājumu izsīkums muskuļos un aknās (hipoglikēmiskais fenomens). To var novērot atlētiem, kas trenējas vismaz vienu mēnesi un kuru uzturā 1 – 2 dienas pirms treniņa bijis nepietiekams ogļhidrātu daudzums. Sevišķi, ja pirms tam nav bijuši specializēti treniņi, lai papildus uzkrātu un palielinātu glikogēna krājumus organismā (uzlādēšanās ar ogļhidrātiem), un tiek lietots nepareizs uzturs. Nogurums veidojas arī daudzu treniņu laikā, kad organismā veidojas dažādu vielu deficīta izpausmes, kas parasti saistītas ar nepareizu uztura izvēli treniņu procesā. Organismam var pietrūkt minerālvielu, vitamīnu, aminoskābju, ogļhidrātu u.tml. Nenodarīt sev pāri Treniņos iespējams attīstīt dažādas cilvēka fiziskās īpašības: spēku, ātrumspēku, spēka, aerobo un anaerobo izturību, reakciju, ātrumu, lokanību un koordināciju. Vairākas, piemēram, maksimālais spēks un anaerobā izturība, nav trenējamas pirms pubertātes perioda iestāšanās, taču jebkuras īpašības trenēšana, pirms bērns vēl nav attīstījies ne fiziski, ne emocionāli, ir ļoti rupja kļūda. Nav lielāka ļaunuma, ko var izdarīt šo bērnu un jauniešu veselībai. Arī attīstība katram ir individuāla, jo viens devītajā klasē ir fiziski pietiekami pieaudzis, cits vēl pavisam bērns. Trenerim vai instruktoram jāanalizē katra atlēta darbspējas, individuālās īpašības, kas nosaka optimālo piepūli. Tiklīdz tas ir zināms, ir iespēja plānot katram atlētam individuāla līmeņa slodzes apjomu un intensitāti. Līdz 18 – tikai instruktora klātbūtnē Izplatītākā iesācēju kļūda ir izpildīt vingrojumu par daudz vai arī par maz, turklāt nepareizā tehnikā. Treniņa programma bieži vien netiek pielāgota konkrētam cilvēkam. Rezultāts, ko atlēts gūst, būs pavisam citāds, nekā gaidīts. Specifisko fizisko īpašību attīstīšanai periodi un līmeņi zēniem un meitenēm atšķiras. Piemēram, maksimālo spēku zēni var attīstīt, 14 – 16 gadu vecumā trenējoties 1 – 2 reizes nedēļā; 16 – 18 g.v. 2 – 5 reizes. Meitenes spēku var attīstīt, 12 – 14 g.v. trenējoties 1 – 2 reizes ned.; 14 – 16 g.v. 2 – 5 reizes. Spēka izturību zēni var attīstīt, 14 – 16 g.v. trenējoties 1 – 2 reizes, bet 16 – 18 g.v. 2 – 5 reizes nedēļā; meitenes 12 – 14 g.v. 1 – 2 reizes 14 – 16 g.v. 2 – 5 reizes nedēļā. Trenera vai instruktora uzdevums ir iemācīt atlētam, sākot katru vingrinājumu, ieņemt pareizo sākuma stāvokli. Jāiemāca vingrojumu laikā pareizi elpot. Jāseko, lai viņš pareizi izpilda vingrojumus. Pirms treniņa (svara cilāšanas) noteikti jāsagatavo muskuļi un locītavas – jāiesildās. Vērtējot minēto gadījumu ar 15 gadu veco puisi, N.Strazdiņa saka: “Neredzot šo cilvēku, nav iespējams pateikt, vai viņš var cilāt 70 kg. Puisi vajadzētu novērtēt un testēt. Piemēram, ja viņš ar šo svaru var pietupties bez īpašas piepūles 12 – 14 reižu vai tikpat reižu uzspiest guļus, tad tas ir viņa svars, ar ko viņš var sākt strādāt. Ja šo svaru puisis var pacelt tikai, piemēram, četras reizes, tad tas viņam ir par lielu un var būt traumas cēloņiem.” Fizioterapeite skaidro, ka treniņu modelim tiek izvirzītas šādas prasības: • intensitāte – ap 85% no maksimālās; • apjoms – vienas kustības ilgums – 5 sek.; • pauzes – 5 sekundes katras kustības abos galos; • kopējais laiks – līdz absolūtam spēka izsīkumam. Piemērs – spiešana guļus: 1. intensitāte – svara stieņa masa ir aptuveni 85% no personīgā rekorda līmeņa; 2. – svara stieni 5 sekunžu laikā izspiež, pilnīgi neiztaisnojot rokas; 3. – notur fiksētā pozā 5 sek.; 4. – svara stieni 5 sekunžu laikā lēnām nolaiž, pilnīgi neatbrīvojot rokas; 5. – statiskā pozā notur 5 sek.; 6. – vingrinājumu izpilda līdz pilnīgam spēku izsīkumam, ne ilgāk kā 50 – 60 sek. Procesu iesāk ar piecu piegājienu treniņu sēriju. Nezināmie uztura bagātinātāji un dopings Pēc neoficiālām ziņām, Latvijas sporta klubos nelegāli var iegādāties dažādas dopinga vielas. No tām tikai nedaudzas Latvijā ir reģistrētas, legāli tās var iegādāties tikai ar recepti. Uztura bagātinātāju lietošana sportā un ārpus sporta ir ļoti izplatīta. To pierāda uztura bagātinātāju plašā pieejamība internetā. Anaboliskie preparāti iedarbojas uz olbaltumvielas sintēzes procesiem. Tātad aktivizē sportam nepieciešamos faktorus – palielina miofibrillu (muskuļu saraušanās mikroskopiski pavedieni) skaitu muskuļu šķiedrās (galvenās darba veicējas), maina darbam nepieciešamo fermentu daudzumu, vairo muskuļu enerģētiskās apgādes iespējas. Uz jaunu miofibrillu izveidošanās bāzes pieaug muskuļu masa, palielinās spēka iespējas. Tas savukārt rada bāzi ātruma un izturības tālākai attīstīšanai. Anaboliskie steroīdi ir mākslīgi iegūti no vīriešu dzimumhormona – testosterona. Taču tiem diemžēl nav tikai vīrišķīga iedarbība. Ar androgēno anabolisko steroīdu lietošanu saistītās blakus parādības ir ļoti nopietnas gan vīriešiem, gan sievietēm: • ādas taukošanās un pūtes; • reproduktīvās sistēmas traucējumi, kas var izraisīt neauglību; • paaugstināts asinsspiediens; • aknu un nieru darbības traucējumi; • bīstama un agresīva izturēšanās pret citiem cilvēkiem; • audzēju risks. Sportistiem, treneriem un trenažieru zāļu īpašniekiem jāapzinās, ka daļa uztura bagātinātāju neatbilst kvalitātes atbilstības pārbaudēm un tie – atšķirībā no medikamentiem – netiek kontrolēti. Tāpēc nav nekādu garantiju, ka uztura bagātinātājiem nav piejauktas aizliegtas vielas, kas pastiprina to efektu. Dopinga lietošana šādā situācijā notiek nekontrolēti, un nevienam netiek paskaidrota iespējamā kaitīgā ietekme uz veselību, īpaši, ja šādi produkti tiek lietoti lielās devās. “Ministru kabineta noteikumi paredz, ka sporta stundās skolotājam jāizskaidro dopinga vielu kaitīgā iedarbība un, beidzot 12. klasi, jauniešiem jābūt izpratnei par dažādu dopinga veidu ietekmi uz cilvēka veselību, par šo vielu aizlieguma ētiskajiem un medicīniskajiem aspektiem, kā arī sodiem par dopinga lietošanu,” uzsver N. Strazdiņa. Negaidiet brīnumus! “Sākot nodarbības, jāsaprot, ka trenerim vai instruktoram uzticat pašu dārgāko – sevi un savu veselību. Tāpat kā ārsts, arī treneris var palīdzēt nostiprināt muskuļus un saites, uzlabot veselību, radot pārdomātu treniņprogrammu individuālo mērķu sasniegšanai,” uzsver N.Strazdiņa. Mērķim jābūt konkrētam un reāli sasniedzamam, tas nevar būt – “gribu milzīgus muskuļus”. Mērķim jābūt īslaicīgam un pašam labi saprotamam. Piemēram, īslaicīgais mērķis – gribu pieradināt sevi pie regulārām fiziskām aktivitātēm, iekļaujot tajās spēka vingrojumus. Starpposma mērķis – gribu palielināt bicepsa apkārtmēru par diviem vai trim centimetriem. Ilglaicīgais plāns – gribu attīstīt kvalitatīvu muskuļu masu un iegūt skaistu muskuļu reljefu. Tāpat kā izvirzot īslaicīgo, starpposma un ilglaicīgo mērķi, jānosaka mērķi katrai dienai, katrai nodarbībai. Slodze jāpalielina saudzīgi, jātrenējas regulāri. Nedrīkst ieciklēties uz vienu vingrojumu. “Negaidiet brīnumus!” brīdina N.Strazdiņa. “Jāatceras, ka neviens nevar prognozēt ķermeņa reakciju uz kādu konkrētu muskuļu slodzi. Ir vajadzīgs laiks, lai organisms, muskuļi un pats atlēts saprastu, kas būs piemērotākais mērķa sasniegšanai. Ir jāstrādā, un rezultāts būs!”
autors:
http://www.nadija.lv/
