Viens no pasaulē bīstamākajiem dzīvniekiem- piecus metrus garš krokodils kļuvis par kāda kostarikas zvejnieka uzticamu draugu!
Piecdesmit divus gadus vecais Čito liek skatītāju sirdīm pamirt, kad līdz krūtīm iebrien ezerā un draudzīgi rotaļājas ar 445 kilogramus smagu krokodilu. Čito sēžas draugam Počo uz muguras, apskauj un pat rotaļīgi cīkstējas. Krokodils mierīgi ļaujas, ka cilvēks to apveļ uz muguras kā piepūšamo mantiņu ar kādu bērni nereti dodas plunčāties uz jūru.
„Počo ir mans labākais draugs,” pavisam nopietni atzīst 52 gadus vecais vīrs. „Šī ir bīstama ikdiena, taču mūsu starpā valda labas attiecības. Viņš paskatīsies man acīs, bet neuzbruks! Taču vēl kādam piebiedroties mums ūdenī būtu ļoti riskanti. Tāpēc ūdenī kopā esam tikai mēs abi.” Arī cilvēkiem, kas ikdienas nāk skatīties neparastos draugos, jāpaliek aiz sētas. Lai gan daudzi tumšādaino Čito sauc par neprāti, vīrs rūpējas par citu drošību – Počo no skatītājiem vienmēr šķir žogs.
Čito un krokodila draudzība jau mērāma divdesmit gadu garumā. Tolaik Kostarikas iedzīvotājs atrada šo dzīvnieku sašautu upes krastā. Krokodilu kreisajā acī bija savainojis kāds fermeris, kas centās pasargāt ganāmpulku no dzīvnieka uzbrukuma.
Čito izdevās pierunāt dažus drosmīgus draugus palīdzēt iecelt lielo reptili viņa laivā. Vīrs vēlējās pārvest dzīvnieku uz savām mājām un izārstēt. „Es viņu atradu upes krastā uz nāves sliekšņa,” atceras Čito. „Viņš bija ļoti novārdzis un svēra aptuveni 70 kilogramu. Nākamos sešus mēnešus es viņu diendienā baroju ar vistu un zivīm un devu zāles, lai tas atlabtu. Es visu liku biju līdzās Počo viņa atlabšanas procesā un naktīs pat gulēju tam blakus (Tiesa, krokodilu no jaunā drauga šķīra žogs. – Aut.). Es gribēju, lai viņš sajūt, ka to kāds mīl un visi cilvēki nav ļauni. Man nācās daudz ko upurēt, lai diendienā varētu būt līdzās. Es ļoti mīlu dzīvniekus – īpaši tos, kam nācies ciest.”
Pagāja vairāki gadi līdz Čito bija drošs, ka abu draudzība izveidojusies pietiekami stipra, lai viņš uzdrošinātos dzīvniekam tuvoties tur, kur abus vairs nešķir žogs. „Pēc kādiem desmit gadiem es sāku ar viņu strādāt. No sākuma pavisam palēnām. Nedaudz parotaļājos, katru reizi šo laiku mazliet pagarinot un ieviešot ko jaunu. Drīz ievēroju, ka viņš atsaucas uz savu vārdu.”
Reiz atlabšanas laikā Čito atstājis savu draugu Počo netālu no mājām esošajā ezerā un devies mājup. Kostarikānim par lielu pārsteigumu, brīdī, kad viņš pagriezies un devies prom, Počo izrāpies no ūdens un cītīgi sekojis savam glābējām kā paklausīgs sunītis. „Šis mani pārliecināja, ka arī krokodilus iespējams pieradināt,” teic Čito. Taču, kad vīrs pirmo reizi nolēma kopā ar Počo ieiet ūdenī, viņa ģimene bija tik pārbijusies, ka ne par ko nebija gatava tajā noskatīties. Čito nolēma plunčāties kopā ar Počo, kad ģimene vakaros jau bija devusies pie miera.
Tikai pirms četriem gadiem kostarikānis pirmo reizi parādīja tuviem draugiem, kādus trikus ir iemācījis savam draugam krokodilam. Počo pat māk aizvērt acis pēc saimnieka dotās komandas. Draugi pārliecināja Čito, ka tam vajadzētu uzstāties plašākai sabiedrībai un parādīt šos trikus. Tagad Čito mājās bieži ierodas tūristi, lai noskatītos pusstundu garo priekšnesumu, kurā vīrs peldas kopā ar krokodilu, rotaļājas ar to un arīdzan baro. Dažas tūrisma firmas Čito šova apmeklējumu iekļāvušas arī savās ekskursiju programmās.
Savvaļā dzīvojošo Amerikas krokodilu mūža ilgums var sasnigt 70 gadu. Počo šobrīd ir aptuveni 50 gadus vecs – gandrīz tikpat kā viņa divkājainais draugs Čito. Zinātāji apgalvo, ka Amerikas krokodili nav tik agresīvi kā viņu sugas brāļi Nīlas un Austrālijas krokodili.
Čito par priekšnesumu ar dzīvnieku neprasa dārgu samaksu, vien dažus dolārus. Vīrs apliecina, ka nevēlas pelnīt uz Počo rēķina. „Viņš ir mans draugs,” norāda kostarikānis. „Es nevēlos pret viņu izturētie kā pret vergu vai viņu izmantot. Esmu laimīgs,naudu man nevajag, jo to izglābu un viņš ir laimīgs, jo viņam ir viss, kas tam nepieciešams.”
