Tie kuriem nav slinkums izlasa.
Vismaz sākumu.
Kopēts.
Krievijas masu informācijas līdzekļi vēsta, ka augusta beigās Maskavā notikušajā vēstures skolotāju seminārā doti traktējuma ziņā šokējoši norādījumi Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.
Skolotājiem ieteikts skolēniem mācīt, ka PSRS bijušas tiesības 1940. gadā pievienot Baltijas valstis un Besarābiju, jo ''tās jau agrāk ietilpa Krievijas impērijā''.
Krievijas laikraksts ''Vremja novostei'' ziņo, ka rekomendācijas dotas Krievijas Izglītības darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas akadēmijas sarīkotās sanāksmes laikā un tās ņemtas no sagatavošanā esošās mācību grāmatas ''Krievijas vēsture 1900 – 1945''. Izdevniecībā ''Prosveščeņije'' drukājamajai grāmatai jākļūst par pamatu Krievijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās.
Skolēniem tiks mācīts, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja Eiropu fašistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības starpā, nav bijis nekas vairāk kā padomju valsts atbilde uz 1938. gada rudens Minhenes vienošanos starp Vāciju un rietumvalstīm par Čehoslovākijas likteni.
Latvijas Universitātes vēstures profesors un Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda spriež, ka faktiski pāragri ko komentēt, pirms pati grāmata vēl nav iznākusi, un jābalstās tikai uz tēžu pārstāstiem presē. Taču visādā gadījumā gan minētie, gan arī citi ieteikumi vērtējami kā ''reti radikāli, šovinistiski un 21. gadsimtam neatbilstoši''. Apgalvojums, ka kāda valsts tiesīga okupēt otru, balstoties tikai uz to, ka tās teritorija kādreiz bijusi pirmās sastāvā, var kļūt par ārkārtīgi bīstamu precedentu. Tas nozīmē, ka Krievijas ieskatā tā ir tiesīga ieņemt citu valsti, ignorējot, ka šī valsts vairākus gadu desmitus bijusi neatkarīga. ''Tāds vēstures traktējums parāda PSRS kā imperiālistisku, kas tādējādi neatšķīrās no cariskās Krievijas. Attiecīgi tas liek vilkt paralēles arī līdz mūsdienu Krievijai,'' norāda profesors Zunda. Mēģinājumi attaisnot Molotova–Ribentropa paktu ar Minhenes vienošanos Krievijas vēsturnieku aprindās gan nav nekas jauns, taču šīs abas vienošanās, lai arī nosodāmas, nav salīdzināmas. Proti, slepenā pakta tiešās sekas bija Otrā pasaules kara sākums, turklāt tas aizmuguriski izlēma Baltijas valstu, Somijas un Polijas likteni.
"Taisnīgā atriebība"
Antonijs Zunda piekrīt, ka "Krievijas vēsture 1900 – 1945" ieteiktā vēstures mācīšanas pieeja atspoguļo Krievijas varas pašapziņas pieaugumu, un tam var būt ārpolitiskas sekas. Maskavā skolotājiem izdalītajās rekomendācijās teikts, ka 1939. gada septembra padomju iebrukums Polijā bijusi Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļu atbrīvošana. Jau pārsteidzošāks ir traktējums, ka Ziemas karš ar Somiju beidzies ar padomju uzvaru un PSRS "ieguva to, pēc kā tiecās". Kaut arī beidzot atļauts oficiāli atzīt, ka Polijas armijas virsnieku apšaušana 1940. gadā Katiņā bijusi čekistu roku darbs, atbaidošs ir ieteikums skolēniem skaidrot, ka tā bijusi "atbilde uz vairāku desmitu tūkstošu sarkanarmiešu bojāeju poļu gūstā pēc 1920. gada kara". "Vremja novostei" uzsver, ka līdz ar to apritē ieviests jēdziens par "taisnīgu vēsturisko atriebību".
Pat daļai pašas Krievijas sabiedrības "sensacionāls" šķiet grāmatas pamatā
liktais uzdevums "izskaidrot varas rīcības motīvus un loģiku". Praksē tas izpaužas kā diktatora Josifa Staļina īstenoto masu represiju attaisnošana. Izrādās, Padomju Savienība nemaz nav bijusi totalitāra valsts! Vēstures skolotājiem izdalītajos materiālos sacīts: "Svarīgi parādīt, ka Staļins darbojās konkrētā vēsturiski politiskajā situācijā. Kā vadītājs, kā sistēmas sargs, kā cītīgs piekritējs valsts pārveidei centralizētā industriālā sabiedrībā, kā valsts, kurai tuvākajā nākotnē draud liels karš, līderis viņš darbojās pilnīgi racionāli." Mācībspēkiem ieteikts skolēniem paskaidrot, ka staļiniskais terors ticis īstenots valsts industrializācijas vārdā, savukārt izcilo inženieru un zinātnieku aresti 30. gadu beigās notikuši, lai "atrisinātu ar aizsardzību un saimniecību saistītus uzdevumus Tālajos Austrumos un Sibīrijā". Attiecīgi 30. gadu beigās PSRS radīts ne vairs sociālisms, bet gan "industriālā sabiedrība".
Izsūtītie nav upuri?
Jo šokējošāka šķiet norāde par represiju upuriem turpmāk saukt tikai tos, kam piespriests nāvessods un kurus nošāva. No smagā darba, necilvēcīgajiem sadzīves apstākļiem, slimībām un bada nometnēs un deportāciju laikā mirušo miljoni vairs represiju upuru kategorijā neietilpst. Vismaz vēstures skolotājiem tā rekomendēts mācīt. Krievijas mediji lēš, ka šādas korekcijas jaunākās vēstures koncepcijas autori bijuši spiesti izdarīt, jo Staļina laika represiju apmēri neiekļaujas priekšstatos par "pilnīgi racionālu" valsts vadīšanas manieri.
Avīze "Vremja novostei" aizrāda, ka norādījums uzskatīt par terora upuriem tikai nošautos ir pat pretrunā ar 1991. gada 18. oktobra Krievijas Federācijas likumu "Par politisko represiju upuru reabilitāciju", kur represiju upuru rindās nosaukti arī politieslodzītie, politisku uzskatu dēļ psihiatriskajās slimnīcās piespiedu kārtā ievietotie, deportētie un īpašā nometinājumā izsūtītie, kā arī tiem, kam atņemta PSRS pilsonība.
Izbrīnu raisījušas arī citas "Krievijas vēsture 1900 – 1945" paustās domas. Tur, piemēram, paskaidrots, ka Krievija 20. gadsimta sākumā nevienu brīdi attīstības tempos nav atpalikusi no pārējām pasaules valstīm, bet palikusi iepakaļ vienīgi jomās, "kas nebija tās civilizācijas sastāvdaļa un bija aizgūtas no ārienes". Izrādās, laikā no 1914. līdz 1917. gadam notikusi Lielā Krievijas revolūcija, kas turklāt pielīdzināma Lielajai franču revolūcijai. Arī nekāda mākslīgi izraisīta bada PSRS lauku rajonos nav bijis, jo pie vainas izrādījušies "laika apstākļi un nepabeigtais kolektivizācijas process". Savukārt, kas attiecās uz atsevišķu tautu deportācijām Otrā pasaules kara gados, tad par tām skolotājiem esot jārunā "īpaši atturīgi un piesardzīgi".
Pagājušajā gadā jau iznāca Krievijas prezidenta administrācijai tuvā politologa un vēsturnieka Aleksandra Fiļipova kopā ar autoru grupu sagatavotais palīglīdzeklis skolotājiem "Krievijas vēsture 1945 – 2007", kas tāpat izsauca demokrātiskāk noskaņoto krievu vēsturnieku kritiku par atsevišķu notikumu traktējumu un Staļina vērtēšanu kā "efektīvu menedžeri". Uzskata, ka arī jaunā grāmata ir šā paša autoru kolektīva veikums ar misiju audzināt jauno Krievijas paaudzi, balstoties uz "uzvarām", nevis patiesību. "Faktiski tā ir visīstākā vēstures pārrakstīšana. Tas, ko Krievija mēdz pārmest mums,"
uzsver profesors Zunda.