Visiem gadās kļūdīties. Un kopsaucēju meklēt šo kļūdu cēloņos ir tikpat bezjēdzīgi kā pārtulkot štokenbergu latviski. Tā domāju attiecībā uz sevi līdz pat vakardienai, kad nenozīmīgs notikums noveda pie zemsegas prātuļošanas visas nakts garumā.
Ierullēju lielveikalā X (tas tā - lai nekompromitētu nevienu), jo vajadzēja samainīt pārsimts dolārus derīgā valūtā. Pirmā banka – un es tajā iekšā. Lieliski – uzreiz tieku laipni sagaidīts ar aplaupīšanas piedāvājumu – 2 Ls komisija, jo neesmu bankas klients. Labi saprotot, ka 2 Ls ir tā summa, par kuru jau var palūgt banku iet ieskrieties, apvaicājos par citām maiņas iespējām turpat lielveikalā. Taču kas notiek... Gados jaunā bankas darbiniece, nosaucot vēl 2 bankas, nevilšus liek apskatīt viņas dziļo dekoltē, un man tieši tobrīd nāk apgaismība – ai, bet tur gan jau būs rindas... (Lai notiek – pa divīti ļaušu sev to prieku palūrēt vēl nedaudz uz Jūsu krūtīm, kamēr Jūs par to veiksiet operāciju, kas aizņem mazāk laika kā e-pasta paroles ievadīšana.)
Nu, auns, krūtis viņš nav redzējis... Šķendējos ilgi. Līdz atcerējos savu garāmejošo komentāru par dziedāšanas šovu, ko neskatos un kurš mani it nemaz neinteresē. Proti – vai tad ar tādām krūtīm vispār drīkst izbalsot...
Acumirklī prātā salikās aina. Krūtis man ir likušas kļūdīties neskaitāmas reizes.
Sensenos laikos fizmatu vietā mehāniska sekošana krūtīm iestājeksāmenu laikā mani noveda līdz sociālo zinātņu fakultātei... Kā par nelaimi, tiku uzņemts budžetā, un viss kļuva tikai sliktāk. No 80 kursantēm daži tomēr izrādījās puiši. Viens čalis krāsoja nagus. Vēl viens bez jebkāda diskomforta sēdēja viņam blakus visās lekcijās. Vēl divi bija acīmredzami tenori. Vēl viens, maita, vienkārši nenāca uz skolu. Un tad biju es. Viens pats pret krūšu masu. Šodien paldies saku nesekmībai. Tā mani pēc pirmā semestra izvilka no šī krūšu perēkļa.
Tiekot uz brīvām kājām, nejauši nāca nākamais trieciens. Nekad nebiju pusdienojis Ekonomikas fakultātē. Pirmajā reizē arī iekritu pēc pilnas programmas. Bija palikuši 3 lati līdz nedēļas beigām un par to naudu vēl bija jātiek uz mājām ar jauno "Sporta avīzi" padusē (bija intervija ar Oļegu Maļuhinu). Ja pie nebeidzama krūšu plūduma es biju pieradis žurnālistos, tad Ekonomikas fakultātes krūtis mani piebeidza ar skaidri manāmu investīciju fonda klātbūtni. Cerētās pupiņu zupas vietā es tiku pie karbonādes, zupas, siļķes kažokā un nekam nevajadzīga deserta.
Mācības nav vienīgais, kuras sabeidzu krūšu dēļ. Es labprāt iespertu tam gudrelim, kas izdomājis push-up krūšturus. Tie mani čakarējuši atkārtoti visdažādākajās situācijās.
Lūk, piemēram – parasts mikrorajona veikals ar leti. Tajā brīdī, kad aiz tevis rindā iestājas krūtis – tu nopērc nevis alu, cigaretes un prezervatīvus, bet avokado, aktimelu un maizi ar sēklām.
Vai, arī – krogs. Krūtis aiz/uz letes. Jau pirmais alus kauss pārvēršas par viskiju pa Ls 4.50. Un pārējie 7 tieši tāpat.
Un sabiedriskais transports... Nesaskaitīt garām pabraukto pieturu skaitu, ja pretī sēž krūtis, kas kā likums brauc uz Juglu... Labi, ja tādos brīžos izpalīdz konduktores ūsas.
Un kinoteātris... Tu stāvi pie kases uz kārtējo Terminatoru, aiz tevis rindā iestājas krūtis, un tev prātā jāpārcilā visa Oskara ceremonija, un jāizvēlas, saprotams, nevis tā filma, kas dabūja 7 oskarus, bet tā, kurai ir labākā režija un otrais plāns. Saprotams, mazajā zālē. Ir vēl arī otrs variants. Kad tu nejauši iestājies rindā aiz krūtīm. Tur arī nav variantu. Bridžeta Džounsa un tieši 2 krēslus izlaižot no krūtīm. Filmu tu neredzi. Bet krūtis arī ne pārāk. Tikai tad, kad kaut kas steidzami jāsameklē jakas kabatā, kura nolikta uz blakus krēsla.
Nupat es apskatīju pamatā gadījumus, kad nostrādā tieši push-up sistēma. Bet vēl bīstamāks ierocis ir slēpto krūšu taktika.
Man reiz gandrīz sanāca attiecības ar sievieti. Lai nolādēts tas pretīgais, biezais džemperis ar stulbo rakstu. Ja pēc pirmajām divām tikšanās reizēm jau varēja sākt runāt par turpmāko attiecību modeli, tad trešajā džemperi nomainīja push-ups.. Un visam bija beigas. Sievietei komplektā nāca krūtis. D izmērs. Nu, jūs saprotat, par ko es runāju.. Sekundes simtdaļā tika izkūkotas pēdējās prāta paliekas. Tālāk sekoja latviešu sievietei pilnīgi nevajadzīga pozīciju maiņa. Medniece kļuva par medījumu. Ar to arī bija cauri.
Ak, jā.. visbeidzot, kronis visam. Aizvakar pabiju Okupācijas muzejā. Būtu zinājis, ka 2. kursa vēsturniecēm tur prakse, Strēlnieku laukumā mūžam kāju nebūtu spēris.
Tā, lūk..
