Kodolieroči!22

Kodolieroči ir ieroči, kas izmanto kodolreakciju enerģiju, un tiem piemīt milzīgs iznīcinošs spēks - ar vienu kodolieroci var iznīcināt veselu pilsētu. Karā tie ir lietoti divas reizes - 2. pasaules kara noslēgumā ASV tos lietoja pret Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Vēl vairākus simtus reižu dažādas valstis tos ir lietojušas izmēģinājumu nolūkos. Kodolieroču izgatavošanai vajag urānu vai plutoniju. Noteiktas šo ķīmisko elementu formas (izotopi) var izsaukt kodolreakciju, kā rezultātā izdalās ļoti daudz enerģijas radiācijas veidā, kas nogalina praktiski jebkuru dzīvo būtni tās tuvumā. Ļoti spēcīgs kodolieroču paveids ir kodoltermiskā bumba, bieži saukta par ūdeņraža bumbu, kam kā "degviela" tiek izmantots ūdeņradis (precīzāk - litija-6 deiterīds, kas ir litija izotopa ar atommasu 6 savienojums ar ūdeņraža izotopu deitēriju). Ūdeņraža bumbas var būt simtiem reižu spēcīgākas par atombumbām (parasto atombumbu izmanto kā ūdeņraža bumbas "detonatoru"). Pirmais ūdeņraža bumbas izmēģinājums notika Bikini atolā. Pati spēcīgākā ūdeņraža bumba, tā saucamā Kuzjas māte (50 megatonnas trotila ekvivalenta) tika uzspridzināta 1961. gadā Novaja Zemļas arhipelāgā (PSRS). Par kodolieroču esamību ir paziņojušas ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija, Ķīnas Tautas Republika, Indija un Pakistāna. Ļoti ticams, ka kodolieroči ir arī Izraēlai, kaut arī tā atsakās to apstiprināt vai noliegt. Ziemeļkoreja ir paziņojusi ASV diplomātiem, ka tai esot kodolieroči, kaut arī nav pierādījumu, ka tai tie būtu. Tiek uzskatīts, ka Irāna mēģina izstrādāt kodolieročus. Kodolvalstis Mūsdienu pasaulē 40 valstu rīcībā ir kodolreaktori un infrastruktūra, ko teorētiski var izmantot kodolieroču ražošanai. Īpašu aktualitāti šīs spējas ir guvušas Irānas kodolprogrammas sakarā. Kodolieroču un to tehnoloģiju izplatīšanos regulē starptautiskas vienošanās, kas formāli sadala visas pasaules valstis divās kategorijās: tās, kurām ir, un tās, kurām nav kodolieroči. Oficiāli pie pirmās kategorijas pieder tikai piecas lielvalstis: ASV (izmēģināja atomieročus 1945. gadā), Krievija (1949. gads), Lielbritānija (1952. gads), Francija (1960. gads) un Ķīna (1964. gads). Dīvainas sakritības dēļ šīs valstis ir arī ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles. Pēc Stokholmas starptautiskā miera pētījumu institūta SIPRI datiem, Krievijas rīcībā ir 8232, ASV - 7068, Ķīnas - 402, Francijas - 348 un Lielbritānijas - 185 kodollādiņi. Pēc oficiāli publicētajiem ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes datiem, šo piecu valstu kodolarsenāli ir raksturojami ar skaitļiem 18 000, 12 070, 425, 510 un 400. Kā redzams, Krievija stabili ieņem pirmo vietu. Tomēr jāatzīmē, ka tradicionālās kodolvalstis savus stratēģisko ieroču arsenālus lielākoties uzskata par politiskas iebiedēšanas līdzekli, nevis reālu kaujas apbruņojumu. Saskaņā ar līgumu par kodolieroču neizplatīšanu lielvalstis nedrīkst nodot citām valstīm kodoltehnoloģijas un materiālus, ko varētu izmantot atomieroču radīšanai, taču tas nav traucējis vairākiem režīmiem kļūt par "neoficiāliem" šādu ieroču īpašniekiem. Vienkāršākās, 1945. gada parauga, atombumbas konstrukcija sen vairs nav nekāds noslēpums. Nevienam nav šaubu, ka Izraēlas rīcībā kodolieroči ir jau vairākus desmitus gadu. Tā patiesībā ir uzskatāma par sesto kodollielvalsti. Kodollādiņu skaits tiek vērtēts 50-200 vienību robežās. Izraēlas bruņoto spēku rīcībā ir visai plašs kodolieroču nogādes arsenāls: operacionāli taktiskās raķetes, amerikāņu kaujas lidmašīnas un, iespējams, flotes spārnotās raķetes. Irāņu raķetes "Shahab-3B" lidojuma tālums var sasniegt 2000 kilometru. Pagaidām tā vēl nenes kodollādiņu... Indija kodolizmēģinājumus atklāti veica 1998. gadā, lai gan ir aizdomas, ka pirmā ierīce tika uzspridzināta jau 1974. gadā. Precīzs militāri izmantojamo kodollādiņu skaits nav zināms, visbiežāk tiek minēts skaitlis 60. Indijā ir radīti savi kodolieroču nesēji - tuvās darbības raķetes "Prithvi" (lidojuma tālums 250 km) un vidējā rādiusa "Agni" (līdz 2000 km). Indijas Gaisa spēku rīcībā ir arī lidmašīnas, ko var apbruņot ar atombumbām. Kopš astoņdesmitajiem gadiem indieši strādā pie tālās darbības ballistisko un spārnoto raķešu projektiem. Skaidrs, ka tās kalpos kā drauds diviem galvenajiem naidniekiem: Pakistānai un Ķīnai. Pakistāna savu "islāma bumbu" izmēģināja divas nedēļas vēlāk nekā Indija. Arī šajā gadījumā precīzais atombumbu skaits nav zināms, bet varētu būt runa par dažiem desmitiem. Pakistānas kodolieroču nogādes līdzekļi ir analoģiski kā Indijai: iznīcinātājbumbvedēji F-16 un ballistiskās raķetes "Hatf-3" (600 kilometri), "Ghauri" (2000 kilometri) un "Shaheen" (2500 kilometri). Irānas ("Shahab") un Pakistānas ("Ghauri") operacionāli taktiskās raķetes vieno kopēja izcelsme - tās ir Ziemeļkorejas tehnikas un tehnoloģijas eksporta rezultāti.
Ziemeļkorejas rīcībā, kā vairākums ekspertu uzskata, ir daži kodollādiņi. Katru gadu šī valsts ir spējīga saražot līdz pat 200 kilogramiem plutonija, ar ko pietiek 50 kodollādiņu izgatavošanai. Korejiešu kodolprogramma ir īpaši bīstama tāpēc, ka šīs valsts rīcībā ir raķetes, kas spēj lidot vairākus tūkstošus kilometru tālu. Ziemeļkoreja ir pazīstamākais raķešu tehnoloģiju eksportētājs pasaulē, tās klientu skaitā ir Ēģipte, Irāna, Jemena, Lībija, Pakistāna un Sīrija. Dienvidāfrikas Republika pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados nodarbojās ar savas atombumbas radīšanu un 1979. gadā pat veica kodolizmēģinājumus kopā ar Izraēlu Dienvidatlantijā. Taču pēc varas maiņas šī valsts atteicās no ambiciozu militāro programmu attīstīšanas. Savukārt vairākas valstis pašas ir atteikušās no kodolieroču radīšanas, taču saglabā zinātnisko un tehnisko potenciālu, kas vajadzības gadījumā ļauj īsā laikā, pat pusgadā radīt atombumbu. Pie šādām valstīm eksperti parasti pieskaita Dienvidkoreju, Ēģipti, Japānu, Sīriju, Taivānu, Turciju un Vāciju.