Pašā zināmākajā savā darbā "Pētījums par tautu bagātības dabu un
cēloņiem", kas tika publicēts tālajā 1776. gadā, Smits raksta:
"Dzīvojamā māja pati par sevi nenes nekādu peļņu cilvēkam, kurš tajā
dzīvo". Bet tālāk vēl interesantāk: "Pat ja māja ir iznomāta un nes
iznomātājam iznākumus, māja vienalga neražo nekādas vērtības, un šīs
nomas izmaksai nomniekam jābūt citiem ienākumiem". Tātad, secina Ādams
Smits, neskatoties uz to, ka māja ir spējīga nest ienākumus atsevišķi
ņemtam cilvēkam, visu iedzīvotāju "ienākumus tā nevar palielināt ne par
jotu".
Zīme bija Adam Smit un ar gigantiskiem spekulatīviem burbuļiem vai, kā viņš tos šķīsti dēvē, ar "pārkarsēšanas gadījumiem". Trīs gadus pirms Smita dzimšanas, 1717. gadā Francijā tika nodibināta Missisipi kompānija. Tās vadītājs bija finansists Džons Lo, kurš 18. gadsimtā bija tikpat zināms, kā šobrīd Bernards Medoffs. Lo vadītā kompānija, kurai bija plašs reģenta Orleānas Filipa atbalsts, izlaida 200 tūkstošus akciju, par 500 livriem katru. Pie tam pircēji varēja apmaksāt akcijas ne tikai ar monētām un banknotēm, bet arī ar valsts saistībām, kuras tirgū kotējās zemāk par nominālu.
Tādējādi kompānija kļuva par valsts kreditoru. Gandrīz uzreiz radās drudžains pieprasījums pēc Missisipi kompānijas akcijām. Nākošajā gadā Lo kompānijas vadības vārdā apsolīja milzīgas dividendes. Šis paziņojums provocēja pieprasījuma pieaugumu pēc akcijām. Kompānija izziņoja parakstīšanos uz papildus 50 tūkstošiem akciju, un īsā laikā tika iesniegti 300 tūkstoši pieteikumu. Jau izlaisto akciju kurss pa to laiku negrozāmi auga, un kompānija nolēma izlaist vēl 300 tūkstošus akciju, agrāk plānoto 50 tūkstošu vietā un pārdot tās par tirgus cenām. 500 livru akcijas cena pieauga līdz 10-15 tūkstošiem, bet beidzās tas, saprotama lieta, slikti.
Ādams Smits, aprakstot banku darbību, norādīja, ka mēģinājums piesaistīt obligāciju pircējus maksājot par tām augstus procentus, visa kapitāla zaudēšanas. Virspeļņa, kā likums, liecina par tā vai cita tirgus vai valsts pārkaršanu. Savukārt visaugstākā peļņa vienmēr ir novērojama valstīs, kuras "strauji tuvojas bankrotam".
Reizi pēc reizes tirgus dalībnieki kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, krītot sava veida neprātā, kamdēļ regulāri tiek līdz absurdam pārspīlētas cenas uz to vai citu aktīvu - zemi Luizianā, akcijām, obligācijām, tulpju sīpoliem vai parādzīmēm, ko nodrošina nekustamais īpašums. Šis neprāts nemainīgi atjaunojas, pateicoties tikpat neprātīgai idejai, ka kredītu ekspansijas dēļ aktīvu cenas var audzēt līdz bezgalībai.
Kādu recepti varētu tagadējos apstākļos ieteikt Ādams Smits? Jebkurā gadījumā viņa rekomendācija būtu nemēģināt uzpūst atpakaļ plīstošos burbuļus, iepumpējot bankās arvien jaunas un jaunas investīcijas. Pārvērtēto aktīvu cenām ir jākrītas. Kas attiecas uz nacionalizācijām, tad Smits savā darbā brīdināja: "Valsts var kalt monētas, bet diez vai tā jebkad kļūs par labu vīna tirgotāju vai aptiekāru".
Zīme bija Adam Smit un ar gigantiskiem spekulatīviem burbuļiem vai, kā viņš tos šķīsti dēvē, ar "pārkarsēšanas gadījumiem". Trīs gadus pirms Smita dzimšanas, 1717. gadā Francijā tika nodibināta Missisipi kompānija. Tās vadītājs bija finansists Džons Lo, kurš 18. gadsimtā bija tikpat zināms, kā šobrīd Bernards Medoffs. Lo vadītā kompānija, kurai bija plašs reģenta Orleānas Filipa atbalsts, izlaida 200 tūkstošus akciju, par 500 livriem katru. Pie tam pircēji varēja apmaksāt akcijas ne tikai ar monētām un banknotēm, bet arī ar valsts saistībām, kuras tirgū kotējās zemāk par nominālu.
Tādējādi kompānija kļuva par valsts kreditoru. Gandrīz uzreiz radās drudžains pieprasījums pēc Missisipi kompānijas akcijām. Nākošajā gadā Lo kompānijas vadības vārdā apsolīja milzīgas dividendes. Šis paziņojums provocēja pieprasījuma pieaugumu pēc akcijām. Kompānija izziņoja parakstīšanos uz papildus 50 tūkstošiem akciju, un īsā laikā tika iesniegti 300 tūkstoši pieteikumu. Jau izlaisto akciju kurss pa to laiku negrozāmi auga, un kompānija nolēma izlaist vēl 300 tūkstošus akciju, agrāk plānoto 50 tūkstošu vietā un pārdot tās par tirgus cenām. 500 livru akcijas cena pieauga līdz 10-15 tūkstošiem, bet beidzās tas, saprotama lieta, slikti.
Ādams Smits, aprakstot banku darbību, norādīja, ka mēģinājums piesaistīt obligāciju pircējus maksājot par tām augstus procentus, visa kapitāla zaudēšanas. Virspeļņa, kā likums, liecina par tā vai cita tirgus vai valsts pārkaršanu. Savukārt visaugstākā peļņa vienmēr ir novērojama valstīs, kuras "strauji tuvojas bankrotam".
Reizi pēc reizes tirgus dalībnieki kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, krītot sava veida neprātā, kamdēļ regulāri tiek līdz absurdam pārspīlētas cenas uz to vai citu aktīvu - zemi Luizianā, akcijām, obligācijām, tulpju sīpoliem vai parādzīmēm, ko nodrošina nekustamais īpašums. Šis neprāts nemainīgi atjaunojas, pateicoties tikpat neprātīgai idejai, ka kredītu ekspansijas dēļ aktīvu cenas var audzēt līdz bezgalībai.
Kādu recepti varētu tagadējos apstākļos ieteikt Ādams Smits? Jebkurā gadījumā viņa rekomendācija būtu nemēģināt uzpūst atpakaļ plīstošos burbuļus, iepumpējot bankās arvien jaunas un jaunas investīcijas. Pārvērtēto aktīvu cenām ir jākrītas. Kas attiecas uz nacionalizācijām, tad Smits savā darbā brīdināja: "Valsts var kalt monētas, bet diez vai tā jebkad kļūs par labu vīna tirgotāju vai aptiekāru".
